sometimes you are an idiot and loose something that is dear and important to you..sometime you are such an idiot and you are afraid of things and you get afraid if what you are doing in right.. and sometimes you will not be given second chance and you will have to live with the choices you have made..
sometimes nothing can change how things are going on.. not hurting heart, not hurting eyes full of tears.. sometimes only way to make those pain seem smaller is to run with head in the wall or to cut something to make your body hurt more then soull hurts..
today i watched movie..with shooting and people dieing.. its just a movie.. and people who die there are actors.. but the worst is that somewhere its reality... there are places where people face death every day.. suppose just those people can appriciate and valuate what is the price of life..
and i hate myself that i so often forget about small things in my life that can make me smile.. and also for that, that im afraid to make some steps.. that im taking too much time and im hurting people with that..i hate myself coz im master of hurting my close people even if i dont wana that..
maybe there will be people who will read this and will think that i pity myself.. but i dont wana anybody come and tell that im nice and *bla bla* girl.. and that all is not so black as i paint it..
those are just my feelings and things inside my head.. and i have all rights to paint them in any color i wana..
just one bullet makes a border between life and death..
just one step on the rock makes border between life and death..
just one cut can take you over the border with no return back..
- Dakter, meitiņa mums ļoti, ļoti jauka, tikai tas dīvainais smaids…
Strīdoties, pierādot, noliedzot darām divas lieliskas lietas. Piedalāmies jaunu ideju ģenerēšanā. Un apliecinām savu pieķeršanos un uzticību. Mums, izrādās, nav vienalga, kas ar to otru notiek. Un otrādi – otram arī ir kāda daļa tajā, kas notiek ar mums. O, jā, pirmajā brīdī tas var likties kaitinoši. Pat ļoti. Tu, cilvēks, kā vārgu, tikko uzdīgušu asniņu atnes savu ideju, uzticies, dalies tajā. Un – še tev! Kritika, kritika, kritika. Pirmajā brīdī tas rada negatīvas emocijas, kaut patiesībā tā ir ļoti laba zīme. Tas, kurš izsaka savu neuzticēšanos un savas bažas, meklē pamatīgus argumentus, lai beigu beigās piekristu jaunajai idejai. Protams, pastāv iespēja, ka viņš ienesīs korekcijas, kas ideju pārvērtīs līdz nepazīšanai. Bet, savstarpēji izplūcoties, var rasties kas patiesi ievērības cienīgs.
Ja rudens ir tavs mīļākais gadalaiks, tev tātad paveicies, jo par rudens depresiju esi lasījusi tikai sieviešu žurnālos vai dzirdējusi no draudzeņu nostāstiem. Realitātē šī kaite katru gadu moka vairākus tūkstošus cilvēku visā pasaulē. Tāpēc šoreiz par to, kā sevi no tās pasargāt. 
Par slimībām – muti ciet!
Kad Odrijas Hepbernas varone filmā “Brokastis pie Tifanija” nespēj pati izlasīt vēstuli, par kuru zināms, ka tā neko labu nesola, viņa šo misiju uztic labam draugam. Kad gaiss jau vaigos iepūsts, viņa saka: “STOP! Vispirms es uzkrāsošu lūpas!” Tā, lūk! Arī sliktas ziņas jāuzņem kā dāmai. Un, jo lielāka dāma tu šādā brīdī spēj būt, jo vieglāk to pārdzīvosi. Ar cieņu. Ar vieglu smaidu un eleganci. 
Atceroties Linkolna teikto, ka vēlēšanu biļetenam ir lielāks spēks nekā lodei, mūsdienu radošās idejas liek domāt, ka cigaretes spēks ir ne mazāk striprs. Īsi un skaidri: “Smēķēšana nogalina”. 
Resna, stulba un... ar vīru pie sāniem – tas nezin kāpēc nevienu vairs neizbrīna. Savukārt skaista, gudra un... neprecēta – tur nu gan ir par ko padomāt. Ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā. Droši vien pārāk iedomīga, pārāk prasīga, pārāk pašpietiekama. Tā neglītā, ko gan tā no vīrieša var prasīt? Pati taču saprot, ka izredzes nav pārāk lielas, tāpēc kā dadzis pieķeras pie pirmā vīrieša, kurš par viņu izrāda kaut mazāko interesi. Bet tās skaistās, veiksmīgās un gudrās gaida sapņu princi baltā zirgā... un paliek vecmeitās. 
Meklējot atbildi uz šo jautājumu, nākas vien secināt, ka daļa taisnības šā raksta ironiskajā ievadā tomēr ir. Nē, viņas nebūt negaida sapņu princi baltā zirgā, tikai gadu gaitā uzkrātā pieredze tiešām ir padarījusi šīs sievietes izvēlīgākas un prasīgākas. Tās, kuras iziet pie vīra 18-20 gadu vecumā, visbiežāk to dara emociju un jūtu vadītas, vēlāk sieviete attiecībās meklē ne tikai eiforiskas izjūtas, bet arī racionalitāti – attiecību stabilitāti, dvēseļu harmoniju, drošu patvērumu. Uz sievieti var attiecināt to pašu principu, ko uz vīnu – jo izturētāka, jo vērtīgāka, un, lieliski apzinoties šo savu vērtību, viņa meklē sev līdzvērtīgu partneri. Jaunībā, kad abi esat nepieredzējuši, pliki un nabagi, laulība ir veids, kā kopīgiem spēkiem vairot gan savu pieredzi, gan mantu. Sieviete, kura pieradusi dzīvē visu iegūt tikai saviem spēkiem, to pašu gaida arī no vīrieša. Savukārt vīrietis, kurš tradicionāli ir bijis ģimenes apgādnieks un noteicējs visos svarīgākajos ģimenes jautājumos, sastopot tik pašpietiekamu sievieti, nobīstas.
Rīga. Krustojums. Sarkanā gaisma. Kas to nav pieredzējis? Sajūta tāda, ka kāds tev tīšām liek sprunguļus ceļā, lai tu nokavētu lekciju, darbu, kinoseansu, randiņu, lietišķas pusdienas, teātri, pēdējo autubusu uz Valmieru, Madonu vai Kuldīgu. Bet, tā kā tu un es esam civilizētas personas, to paciešam stoiciskā mierā. Es, piemēram, parasti neizvēlos stāvēt pie pašas apmales – lai garām braucošā mašīna neapšļakstītu. Nav gadījuma, kad mana piesardzība netiktu ļaunprātīgi izmantota. Kāds vienmēr pielien priekšā. Ko es? Inteliģenti klusēju. Atkāpjos pat vēl pussolīti atpakaļ. Tālāk? 
Jūs ar šausmām pamanāt, ka arvien vairāk novecojat. Regulāru dzimumattiecību laikā organisms izstrādā sievietēm nepieciešamo gēnu, kas ādu padara daudz maigāku un līdzenāku. Un progesterons, kas arī izstrādājas seksa laikā, attīra seju no dažādām pumpiņām. Tie paši amerikāņu zinātnieki apgalvo, ka pāri, kuriem ir regulāra dzimumdzīve vismaz trīs reizes nedēļā, pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas izskatās par trim četriem gadiem jaunāki nekā viņu vienaudži, kuri labprātāk no seksa atturas.
Kāpēc cilvēki kļūst nabadzīgi? Kāds pieradis sevi žēlot vai cenšas visos veidos ekonomēt, cits nodarbojas ne ar tām lietām, ar kurām gribētos, vēl kāds nemitīgi salīdzina sevi ar citiem. Tas viss var kļūt par nabadzības iemeslu.
Skopums. Nemitīgi atlaižu un izpārdošanu meklējumi. Nevēlēšanās maksāt par savu bērnu izglītību viņu izvēlētajā mācību iestādē, jo jums taču neviens nepalīdzēja! Likt savas firmas darbiniekiem veikt vairāk par mazāku samaksu – tie ir rādītāji, ka jums piemīt otra nabadzības pazīme. Tiekšanās pēc totālas ekonomēšanas nav gudrības rādītājs, bet gan indikators tam, ka jums ir ienākumu un izdevumu disharmonija, nepareiza pieeja naudas jautājumu risināšanā. Uz pārticību centrēts cilvēks ir gatavs maksāt lietas patieso vērtību un dāsni apbalvo savu palīgu, ko arī gaida no citiem.
Darbošanās tādās dzīves jomās, ko nevarat ciest, agri vai vēlu novedīs jūs pie neveiksmēm un nabadzības. Arī tad, ja spiež paņemtā kredīta nasta, nevajadzētu pieņemt lēmumu strādāt darbu, ko nevarat veikt ar prieku, lai arī par to būtu laba samaksa. Tikai tā joma, kuras rezultāts ir morāls gandarījums, sniegs jums brīnišķīgus rezultātus!
Ātras izdevības izvēle. Gribēt visu un uzreiz p;ec maksimālās programmas – tipiskākā no kļūdām labklājības sasniegšanā. Cilvēki nespēj saprast, ka, iekārtojoties darbā ar vidēju algu, bet prestižā uzņēmumā, pēc kāda laika iegūs vairāk nekā tad, ja meklēs ātras peļņas iespējas šaubīgos pasākumos. Neveiksmīgi studenti, piemēram, saka, ka augstskola atņemot viņu dārgo laiku, ko varētu izmantot naudas grābšanai.
Sevis salīdzināšana ar citiem. Tas ir astotais neveiksminieka sindroms. Padomājiet, vai jums svarīgāk ir, ka apkārtējā pasaule pārņem un nomāc jūsu iekšējo pasaulīti. No šā ieraduma radušās kaislības labāk novirziet privāto mērķu īstenošanai.
Nauda kā turības mēraukla. Patiesi bagāti cilvēki ir sarāvuši šo auklu – nauda-laime! Kā arī nepielīdzina savus banku kontus bagātības lieluma mēram. Veiksmīgs cilvēks nav atkarīgs no sava naudas maisa. Vislielākā jūsu bagātība ir māka no idejas īstenot veiksmīgu biznesu, tā piesaistot naudas plūsmu.
Rīta dienišķā deva sastāv ne tikai no draugiem.lv atvēršanas, bet arī no kāda ziņu portāla. Nav pat mute nomazgāta, kad sēžot ar kafijas krūzi rokās, tiek jau sērfots cauri aktuālākajiem portāliem. Meklējot, kur acīm piemesties. Kur tāds sulīgāks, graujošāks un satraucošāks raksta/ ziņas nosaukums. Uh, te nu ir – kāds tirliņš izraisījis avāriju. 342 komentāri. Te varētu būt īstais, kur varētu izmest savu gudro domu graudu. Jocīgi, vislielākie komentāri ziņu portālos ir par negatīvām lietām. Un tik pārliecinoši gudri, ka rodas pārliecība – šie cilvēki ir viedi visā savā būtībā! Vai tiešām?
Vai interneta vidē pastāv ētika un morāle? Lielākā daļa, domājams, nemaz ikdienā nebūtu spējīgi pateikt acīs to, ko uzraksta. Bet arī uzrakstītam vārdam ir spēks. To var manīt pēc garajām, biežajām diskusijām. Dīvaini, ka cilvēki veltī savu laiku un spēkus, uztverot to visu tik personīgi, ka grūti pat definēt to sajūtu, kas rodas pārlasot kādu rakstu ar visiem komentāriem. Cik ļoti cilvēks piedomā pie tā, vai viņa komentārs ir patiess, cilvēcīgi ētisks un, cik tas ir godīgi pret pārējiem?
Tomēr varu pateikt, ka ir reizes, kad sveša cilvēka traģēdija vai nelaime mani aizskar dziļi. Nespēju būt vienadzīga divos gadījumos: ja cietuši ir bērni un kāds negaidīti zaudē tuvu, mīļu cilvēku. Tad man klusībā asaras birst kā pupas, bet pateikt neko nespēju. Grūti. Liekas – nav tādu vārdu, kas mierināt spētu. Ja cilvēki ir nepazīstami, man neceļās roka neko rakstīt kaut vai tajos pašos portālos.
