Rīga. Krustojums. Sarkanā gaisma. Kas to nav pieredzējis? Sajūta tāda, ka kāds tev tīšām liek sprunguļus ceļā, lai tu nokavētu lekciju, darbu, kinoseansu, randiņu, lietišķas pusdienas, teātri, pēdējo autubusu uz Valmieru, Madonu vai Kuldīgu. Bet, tā kā tu un es esam civilizētas personas, to paciešam stoiciskā mierā. Es, piemēram, parasti neizvēlos stāvēt pie pašas apmales – lai garām braucošā mašīna neapšļakstītu. Nav gadījuma, kad mana piesardzība netiktu ļaunprātīgi izmantota. Kāds vienmēr pielien priekšā. Ko es? Inteliģenti klusēju. Atkāpjos pat vēl pussolīti atpakaļ. Tālāk? Mašīna, kuru domās esmu jau ieprogrammējusi, tuvojas. Neglābjami un neatturami. Kad ūdens un dubļi šķīst uz visām pusēm, šo faktu pamana arī tas, kurš aizbīdījies man priekšā. Ko nu? Protams, viņš žigli kāpjas atpakaļ. Ar zābaku papēžiem nomērķējot tieši uz manu kurpīšu purngaliem. Trāpīts! Mana inteliģence tiek pārbaudīta visaugstākā mērā. Cilvēks izstosta kaut ko līdzīgu dažiem skopiem atvainošanās vārdiem. Formāla laipnība. Reālas sāpes. Ej nu saņemies nebēdnīgi atsaukt, ka tas tāds nieks vien bija – kurpes tāpat drīz ārā metamas un kājas jau sadzīs! Bet patiesībā raudāt gribas. Zeķu mūžs izrādījās vien dažās stundās mērāms. Skumjām ar pilnu sirds atdevi ļauties tomēr neizdodas. Spēcīgs grūdiens pa plecu. Sulīgs uzsauciens – ko mēs tur priekšā mīcāmies? Zaļā gaisma! Ātri! Kur lienat? No sāna vēl griežas ārā mašīnas. Tas nekas, ka tālāk sastrēgums un tām nav kur likties. Cauri labirintam jautrāka pāri tikšana. Pardon – klibošana!
Neticami, bet uz šādām asociācijām mani vedināja gaužām optimistisks stāsts. Pareizāk sakot – ainiņa, kurā ar mani laipni dalījās Elmārs Tannis.
Toronto. Pēcpusdiena. Ielu krustojums. Sarkanā gaisma. Kā jau lielpilsētai pienākas, cilvēku netrūkst. Jāgaida. Ko šie? Sāk pļāpāt savā starpā. Smieties, dzīt jokus, apspriest pilsētas jaunumus. Kompānija rādās tik omulīga, ka tai piebiedrojas arī tuvumā dežurējošais policists. Ar savu sulīgu jociņu – atgadījumu iz dzīves. Kad iedegas zaļā gaisma, ir gandrīz vai tā, ka būtu jāšķiras no tuviem un mīļiem draugiem. Bariņš izšķīdīs pilsētas ielu labirintā, un, visticamāk, cilvēki nekad viens otru vairs nesastaps. Bet bija tik jauki! Tik silti!
Ziniet, kas visā šajā lietā ir pats kaitinošākais? Izdomāts ir pirmais, nevis otrais stāsts. Kontrastam un krāsu sabiezināšanai. Kaut arī iespaids gluži pretējs. Lai arī otrais liekas krietni neticamāks, to man kā notikušu, turklāt visai ikdienišķu notikumu atstāstīja sabiedrībā respektējamais cilvēks. Nav iemesla apšaubīt viņa stāstīto.
Mans kaulainais pirksts nepacelsies iznīcinošai mūsu sabiedrības kritikai vai moralizēšanai – kāds meža dīvainis katrs ir, tāds nu viņš ir! Es – viena no visiem. Kaut gan – manis tur, Rīgā, uz tā ielas stūra nemaz nebija. Tāpat kā lielākās daļas pūļa ap mani. Un varbūt arī paša priekšā līdēja nemaz nebija! Es tai brīdī mēģināju no izplatījuma saķert domu graudiņus sirdi plosošai īsziņai. Kaimiņš man blakus domās plivinājās virs Vidusjūras. Un kāda korpulenta persona, cieši piespiedusies manam sānam, šai brīdī meta cīsiņus burbuļojošā katliņā. Subjekts man priekšā? Iespējams, viņš gatavojas izšķirošam soda metienam un čempiona titulam. Cilvēks ir tik jauki iekārtots – viņam dota tā lieliskā iespēja aizlaisties! Un no sirds dusmoties, ja kāds tam stājas ceļā. Bet var gadīties, ka šeit un tagad man blakus stāv perspektīvs darba devējs, dzīvokļa izīrētājs, ilgi meklētā auklīte vai mīļākā. Dieva dāvana! Ko lai dara?! Manis šeit nav. Es nepiedalos. Ielas tusiņā. Varbūt rīt.
No comments:
Post a Comment