Interneta vide – Personības dalīšanās, cēla rīcība vai miskaste? *[pārkopēts]*

Rīta dienišķā deva sastāv ne tikai no draugiem.lv atvēršanas, bet arī no kāda ziņu portāla. Nav pat mute nomazgāta, kad sēžot ar kafijas krūzi rokās, tiek jau sērfots cauri aktuālākajiem portāliem. Meklējot, kur acīm piemesties. Kur tāds sulīgāks, graujošāks un satraucošāks raksta/ ziņas nosaukums. Uh, te nu ir – kāds tirliņš izraisījis avāriju. 342 komentāri. Te varētu būt īstais, kur varētu izmest savu gudro domu graudu. Jocīgi, vislielākie komentāri ziņu portālos ir par negatīvām lietām. Un tik pārliecinoši gudri, ka rodas pārliecība – šie cilvēki ir viedi visā savā būtībā! Vai tiešām?
Cik dziļi mūsu psihooģiskā izdzīvošana un komunikācija ir mūsdienās saistīta ar internetu?

Kas liek cilvēkiem mesties komentāru kaujās, darinot jaunvārdus, ar stīviem pirkstiem drukājot arvien jaunas un jaunas atbildes. Ar kaujas saucienu uz lūpām!!! Tā varētu teikt, bet interneta vidē parasti mūs neviens ne redz, ne dzird. Vismaz ne seju. Bet cilvēki drosmīgi un pārliecinoši ir spējīgi bārstīt komentārus, kas skaļi izrunāti aci pret aci, maigi izsakoties, izsauktu pamatīgu traci, smieklu vētru vai sāļas asaras.

Vai interneta vidē pastāv ētika un morāle? Lielākā daļa, domājams, nemaz ikdienā nebūtu spējīgi pateikt acīs to, ko uzraksta. Bet arī uzrakstītam vārdam ir spēks. To var manīt pēc garajām, biežajām diskusijām. Dīvaini, ka cilvēki veltī savu laiku un spēkus, uztverot to visu tik personīgi, ka grūti pat definēt to sajūtu, kas rodas pārlasot kādu rakstu ar visiem komentāriem. Cik ļoti cilvēks piedomā pie tā, vai viņa komentārs ir patiess, cilvēcīgi ētisks un, cik tas ir godīgi pret pārējiem?

Man domāt, ja tie cilvēki, kuri interneta vidē ir spējīgi rakstīt to, ko raksta, uzdrošinātos teikt “tiešajā ēterā” aci pret aci, rastos milzīgs haoss.

Tāpēc man liekas aizdomāšanās vērts jautājums – cik svarīga ir komentēšanas un diskusiju iespēja cilvēka personībai? Vai tā ir radoša, palīdz cilvēkam kaut kādā veidā attīstīties? Vai tā daļēji rada ilūziju un degradē? Ja uzrakstītam vārdam arī spēks, vai ir jāņem pa pilnu to, ko kāds uzraksta atbildē mums pretī? Var nelasīt, var nerakstīt. Var neiesaistīties. Bet, ja to dara, tad kur ir tā cilvēcīgā robeža no ilūzijas, miskastes, nepieciešamības pašapliecināties? Ja vārds spēj ievainot, cik mēs esam virtuāli nodarījuši pāri cilvēkiem? Ja mums katram ir tiesības izteikties, vai ir tiesības to darīt pārkāpjot ētikas normas? Kas ir tā robeža, kur mūs katru no iedomības šķir izmisums un vientulība?

Mans pārdomu jautājums: kur ir robeža starp vārda un domas brīvību un patiesu nekaunību, savu baiļu un dusmu izgāšanu?