Kad Odrijas Hepbernas varone filmā “Brokastis pie Tifanija” nespēj pati izlasīt vēstuli, par kuru zināms, ka tā neko labu nesola, viņa šo misiju uztic labam draugam. Kad gaiss jau vaigos iepūsts, viņa saka: “STOP! Vispirms es uzkrāsošu lūpas!” Tā, lūk! Arī sliktas ziņas jāuzņem kā dāmai. Un, jo lielāka dāma tu šādā brīdī spēj būt, jo vieglāk to pārdzīvosi. Ar cieņu. Ar vieglu smaidu un eleganci. Neatkarīgi no tā, vai gultu bija vai nebija paredzēts dalīt vēl ar kādu, Merilina Monro kā vienīgo aksesuāru, dodoties pie miera, izvēlējās pilienu dārga parfīma starp krūtīm. Varbūt tādēļ, lai miegā neaizmirstu, kas viņa ir! Varbūt tādēļ, lai vienmēr būtu nevainojamā formā. Jebkurā gadījumā – tas ir sievišķīgi valšķīgs žests ar to skaisto “mesidžu” – Esmu skaista un iekārojama divdesmit četras stundas dienā! Ne vairāk un ne mazāk.
Neskatoties uz ilgo karjeru, Marlēna Dītriha, būdama pārsteidzoši saimnieciska mājasmāte, visai ātri sabojāja savas rokas. Tās ķermeņa daļas, kuras vissliktāk pakļaujas kosmētiskai korekcijai. Un kur nu vēl tajos laikos! Iemesls noskumt? Nē. Pie viņas smokingiem itin labi piederējās izaicinošas pozas un vīrišķīgs žests, saliekot rokas kabatās. Jūs jautāsit: “Bet kā ar vakarkleitām?” Vēl labāk! Aktrises rīcībā bija 130 pāri cimdu. Mazi, koķeti cimdiņi ar elegantu aizdares podziņu. Balta zīda cimdi, kas sniedzas līdz pat elkonim vai vēl nedaudz augstāk. Sievišķības kalngals!
Var jau būt, ka šīs kinematogrāfiskās pārdomas inspirējis rudens, kas nav vairs pazīstams pēc lapu zelta Siguldā vai Dzejas dienām pie Raiņa pieminekļa, bet pēc zīmola - “Baltijas pērle”. Lai nu būtu kā būdams, bet visas manis pieminētās sievietes spēja kaut ko unikālu – sievišķīgi valšķīgi menedžēt savu dzīvi. Pirmajā brīdī tas šķiet tik vienkārši. Uzkrāsoja lūpas? Iesmaržojās? Uzvilka cimdus? Kas tur īpašs! Tā dara tūkstošiem sieviešu. Bet jūs taču piekritīsit – jebkurš aksesuārs var kļūt par efektīvu līdzekli ārējam efektam un iekšējam komfortam. Kādreiz tāds konsekventi pielietots nieks spēj mainīt visu dzīves scenāriju. Patiesībā šo sievietes spēka fenomenu pat grūti formulēt. Viens no mēģinājumiem varētu būt – tur vajag vīra dūšu, lai konsekventi piekoptu sievišķību! Cits – esi neatvairāma, un pasaule gulēs pie tavām kājām! Minimālā programma, iespējams, skanētu – ja ne citiem, tad sev – esi formā!
Nolaidīsimies uz zemes? Labi. Katrā latvietī slēpjas alkas vai nu pēc īstiem laukiem, vai jūras. Īpaši akūtā formā tas notiek vasarā. Braucot gar jūru Kolkas virzienā, kad aiz muguras ir gan Ragaciems, gan Kaltene, klusā piekrastē simtgadīgu koku ēnā guļ iespaidīga izmēra ēka. Gara, gara. Ar neskaitāmām istabiņām un pažobelēm. Vasarā te tradicionāli sabrauc sarežģītu radu rakstu saistīti cilvēki, lai kopā ar bērniem baudītu sezonas priekus. Troksnis un kņada, kā varat noprast, visai iespaidīgi. Ja kāds spēj bērnus savaldīt, tad tā ir Amālijas kundze. Kopta un žiperīga sirmgalve, kurai jau krietni pāri astoņdesmit gadiem. Nē, ko jūs! Neviens viņu nespiež dzīties pakaļ puiku baram vai meklēt izlīgumu asarainos meiteņu strīdos. Patiesībā viņa neiziet no savas istabas. Bet istabas durvis visu cauru dienu stāv vaļā. Lai vajadzības gadījumā iesauktu iekšā kādu no resgaļiem. Uz pārrunām. Bērni tai vietai iet garām uz pirkstgaliem. Kāds tam sakars ar kino primadonnām? Vistiešākais! Amālijas kundzei aiz muguras kā balerīnas, tā advokātes karjera. Bet ne par to šis stāsts. Amālijas kundze trīs reizes dienā servē sev galdu. Vidē, kur dažs labs lielajā virtuvē gatavs ēst no pannas, lai tikai ātrāk tiktu atpakaļ pie jūras, sirmgalve sagatavo sev maltīti, kuru uz sudraba paplātes svinīgi ienes istabā. Nevainojami balta, iestīvināta auduma salvete, sudraba galda piederumi, porcelāna olas biķerītis, svaigi griesti ziedi vāzē. Rituāls var sākties! Un tā trīs reizes dienā. Dienu no dienas. Viņa tā ir audzināta. Viņai tas ir svarīgi. Ar pašcieņu un eleganci ieturēties. Varu tikai atkārtoties – ir vajadzīga liela vīrišķība, lai sevī uzturētu sievišķību! Lai mums izdodas…
No comments:
Post a Comment