skaista, gudra, neprecēta... [pārkopēts]

Resna, stulba un... ar vīru pie sāniem – tas nezin kāpēc nevienu vairs neizbrīna. Savukārt skaista, gudra un... neprecēta – tur nu gan ir par ko padomāt. Ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā. Droši vien pārāk iedomīga, pārāk prasīga, pārāk pašpietiekama. Tā neglītā, ko gan tā no vīrieša var prasīt? Pati taču saprot, ka izredzes nav pārāk lielas, tāpēc kā dadzis pieķeras pie pirmā vīrieša, kurš par viņu izrāda kaut mazāko interesi. Bet tās skaistās, veiksmīgās un gudrās gaida sapņu princi baltā zirgā... un paliek vecmeitās.

Mūsdienās pirmais, ar ko asociējas jēdziens vecmeita, ir gados pavecāka kundzīte ar sirmu galvu un kaķi pavadiņā. Neviens par vecmeitu vairs skaļi nesauc mūsu pašu TV dīvu Žaklīnu Cinovsku vai pasaules klases modeli Naomi Kempbelu. Taču, neskatoties uz to, satiekoties ar neprecētu sievieti, kurai jau sen vairs nav 25, it īpaši, ja viņa ir pievilcīga, inteliģenta un veiksmīga, rodas jautājums – kāpēc tomēr joprojām nav iestūrējusi laulības ostā?

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, nākas vien secināt, ka daļa taisnības šā raksta ironiskajā ievadā tomēr ir. Nē, viņas nebūt negaida sapņu princi baltā zirgā, tikai gadu gaitā uzkrātā pieredze tiešām ir padarījusi šīs sievietes izvēlīgākas un prasīgākas. Tās, kuras iziet pie vīra 18-20 gadu vecumā, visbiežāk to dara emociju un jūtu vadītas, vēlāk sieviete attiecībās meklē ne tikai eiforiskas izjūtas, bet arī racionalitāti – attiecību stabilitāti, dvēseļu harmoniju, drošu patvērumu. Uz sievieti var attiecināt to pašu principu, ko uz vīnu – jo izturētāka, jo vērtīgāka, un, lieliski apzinoties šo savu vērtību, viņa meklē sev līdzvērtīgu partneri. Jaunībā, kad abi esat nepieredzējuši, pliki un nabagi, laulība ir veids, kā kopīgiem spēkiem vairot gan savu pieredzi, gan mantu. Sieviete, kura pieradusi dzīvē visu iegūt tikai saviem spēkiem, to pašu gaida arī no vīrieša. Savukārt vīrietis, kurš tradicionāli ir bijis ģimenes apgādnieks un noteicējs visos svarīgākajos ģimenes jautājumos, sastopot tik pašpietiekamu sievieti, nobīstas.

Ja sieviete neatkāpjas no savām ambīcijām vai vīrietis nepārkāpj savus principus, sākas nemitīga cīņa par varu. Ne par to, kurš būs ģimenes galva un kurš to grozīs, bet gan – kurš no abiem vairāk nopelnīs, vairāk atļausies tērēt, ātrāk sasniegs paaugstinājumu darbā vai iegūs ietekmīgākus draugus. Protams, tādas attiecības nevar turpināties ilgi. Un, redzot, kā sabrūk vienas attiecības pēc otrām, sieviete pamazām izstrādā kritērijus, pēc kuriem vērtē visus vīriešus, kuri ienāk viņas dzīvē. Jo vecāka viņa top, jo garāks kļūst kritēriju saraksts un jo grūtāk ir atrast kandidātu, kurš tiem atbilst.

Mūsdienās sieviete no attiecībām vairs negaida materiālo stabilitāti uz kuras pamata veidot ģimenes ligzdiņu. Šodienas sievietei laulība asociējas ar emocionālo drošību un uzticamu partneri, ar kuru izjūtot saskaņu dziļākā jūtu līmenī, justies laimīgai. Ja šis mērķis ir sasniegts, karjera ieņem otršķirīgu nozīmi.

Mīlēt un ciest – tas nebūt vairs nav sievietes liktenis, un apzināti meklēt potenciālo vīru – tas vairs nav katras sievietes mērķis. Režisore Žaklīna Cinovska reiz kādā intervijā teikusi: „Man nav gadījies satikt vīrieti, ar kuru kopā esot, es aizmirstu savu darbu.” Un kas gan tur slikts, ja darbs ir sievietes piepildījums un citu viņai nemaz nevajag? Citādi ir tad, ja darbs ir tikai glābiņš, kurā patverties no vientulības vai nepiepildītām ilgām – bet tas jau ir pavisam cits stāsts.