Pirmie randiņi – tas ir ko vērts! Jo lielāka laika distance mūs šķir no tiem, jo lieliskāki mums tie liekas. Romantiski, īpaši zīmīgi, daudzsološi, neaizmirstami... Pavisam citādi ir tad, ja tie vēl priekšā. Sirds iet palēkdamās, dīvainas sajūtas kuņģī, zvani draudzenei par piemērotu apģērbu vai draugam par tēmu – kurš šodien uz randiņu vēl iet ar puķēm? Rezultāts viens un tas pats – konstants nemiers. Vistracinošākie laikam gan ir apkārtējo cilvēku aizrādījumi par mūsu sakāpināto jūtīgumu, ērcīgumu vai saasināto uztveri. Un tad vēl cūcības likums, kuru varētu definēt kā “pēdējā brīža ķeza”, piem., plankumu, burzījumu, draņķīgu laika apstākļu, transporta sastrēgumu formā. Pats pēdējais laikam gan prātā ienāk jautājums – par ko runāšu ar cilvēku, kuru tik tikko pazīstu? Drudžaini pārcilājot tēmas, vairums izrādās nekur nederīgas. Aizrautīgi runāt par laika apstākļiem laikam gan var tikai īsts profesionālis – kāds no tiem, kurš oficiālas pieņemšanas laikā mierīgi var pieiet klāt jebkuras tautības un ranga cilvēkam, lai pilnīgi brīvi un nepiespiesti aprunātos par kādu niansi, kas apkārt notiekošajā viņu ir ieinteresējusi, laika apstākļus ieskaitot. Turklāt interese šķiet gluži patiesa un neviltota. Katram tas nav pa spēkam. Bet randiņš jau norunāts. Atkāpšanās ceļa nav. Ko nu? Uztvert notiekošo kā aizrautīgu ceļojumu pretim otram – viegli un ar smaidu. Runāt par jebko, kas ienāk prātā! Stop. Tik vienkārši tas nav. Ir dažas tabu tēmas, kuras randiņa laikā karsti iesaka nepārcilāt. Kādēļ? Tādēļ, ka vairumam cilvēku tās šķiet nepiemērotas un atraidošas.
Bijušais draugs vai draudzene jeb – nerausti kaķi aiz ūsām!
Iepriekšējo attiecību nianses noteikti nav tas, ko otrs no mums vēlas dzirdēt. Vienalga, vai tie ir neaizmirstami kopības mirkļi vai pavisam nesen piedzīvota vilšanās – jebkurā gadījumā tas būs signāls, ka viss vēl nav galā. Ne jau tā, ka kāds mūs turētu aizdomās par nodomu veidot dubultas attiecības. Tik ļauni ne. Tomēr bažas, ka sirsniņa vēl sāp, noteikti tiks izprovocētas. Vai tas bija jāpanāk? Taču nē. Savukārt, stāstot ne īpaši glaimojošas lietas, mēs paši sev nodarām pāri – klausītājam tas, visticamāk, būs signāls, ka kādreiz arī viņa netīrā “vešiņa” tiks izlikta svešai apskatei.
Arī tad, ja nekas tamlīdzīgs nenotiks, paliks vēl salīdzināšanas rēgs. Bet, kā zināms, visas (vai gandrīz visas) nelaimes sākas ar salīdzināšanu. Iepriekšējais vai iepriekšējā varēja lepoties ar spīdošu izglītību, karjeru, draugiem, hobijiem, ceļojumiem – un es? Ko es varu likt pretī? Nemaz jau nerunājot par tik delikātu lietu kā ārējie dotumi un varēšana mīlas frontē. Tā ir viena fantastiska un paradoksāla lieta – darba sludinājumos itin bieži pieprasa jaunus speciālistus ar bagātu pieredzi, kas šķiet visai kaitinoši šo abu lietu nesavienojamības dēļ, tomēr ir kāda joma, proti, mīlestība, pareizāk sakot – mīlēšanās, kur pagātnes pieredzi esam tendēti aplūkot kā nevēlamu. Prātam neaptverama un gandrīz neizturama ir doma, ka kaut ko tik intīmu un personisku tikpat un (ak, debestiņ!) varbūt vēl intīmāk un personiskāk otrs savā dzīvē jau ir pieredzējis. Tik ļoti gribas būt pirmajai lielajai mīlestībai, bet – tā, lai kādā neizskaidrojamā veidā cilvēks būtu apguvis prasmi lieliski skūpstīties, apmierināt mūsu visdelikātākās vēlmes, pārzinātu visus seksa knifiņus, būtu atraisīts un zinošs. Zaļš gurķis – kas var būt trakāks par to! Bet, tikko gurķis nav zaļš, tā viņam pāri klājas aizdomu ēna – kuram vai kurai tika viss viņa zaļums? Tā nu cilvēks ir iekārtots. Tādēļ arī padoms – nerausti kaķi aiz ūsām. Pagātnes nav. Laika skaitīšana sākas ar šo randiņu.
Par slimībām – muti ciet!Dīvainas sajūtas sirds apvidū, migrēna, gremošanas traucējumi, muguras sāpes, sastiepti locekļi – īstas vai iedomātas kaites, ticiet man – tās jūs otra acīs nepadarīs valdzinošu vai iekārojamu. Ir tāda skaista sena mēbele – sofa. Kaut kas vidējs starp krēslu un gultu jeb krēsls ar nelielu pagarinājumu vienā sānā. Tādas kādreiz bija katrā salonā vai viesistabā. Esat padomājuši – kāpēc? Man bija pārsteigums, Agatas Kristi autobiogrāfijā izlasot, ka Viktorijas laikmetā šī mēbele bijusi modē divu iemeslu dēļ – uz tās varēja atlaisties ģimenes loceklis, kurš sirga ar diloni. Tā bija iespēja līdz pēdējam piedalīties ģimenes sadzīvē, kad spēka nostāvēt vai nosēdēt cilvēkam vairs nebija. Lieki piebilst, ka dilonis tolaik bija ļoti izplatīta slimība. Otrs iemesls? Jaunkundzes un kundzes ar trauslu veselību. Šodienas solāriju un fitnesa klubu apmeklētājas tolaik būtu galīgi izbrāķētas, jo modē bija trauslas meitenes ar porcelāna baltām sejām un ļoti vāju veselību – tad arī ziedu laikus piedzīvoja migrēna. Katrai sevi cienošai sievietei tāda bija. Tas bija gods. Par to tika runāts. Toreiz.
Cilvēks, kurš gaužas par savu veselību, atstāj raudulīgas un čīkstulīgas būtnes iespaidu. Ar tādu ir grūti. Un, iespējams, tie ir tikai ziediņi. Nākotnes vīzijās rēgojas biezs medicīnas enciklopēdijas sējums, ko nāksies kopīgi studēt. Kurš to grib? Retais. Žēlojamas būtnes nav vairs modē. Ja vēlamies atstāt moža un rosīga cilvēka iespaidu – muti ciet par slimībām! Īpaši uzmanīgam jābūt tad, ja ir dabiska tendence apcilāt šādas tēmas – tās var uzpeldēt, runājot par gluži pretējām lietām. Piemēram, mundri stāstot par sasniegumiem sportā, ātri vien var aizrunāties līdz sastieptiem locekļiem un pēdējās ziemas sezonas lūzumiem.
Atsaukšanās uz seno laiku ģībstošajām, migrēnas nomocītajām lēdijām varbūt atstāj iespaidu, ka te tiek apcilāta kāda specifiska dāmu problēma. Tā nu gan nav. Man nācies sastapt vīriešus, kuri labprāt dalās iespaidos par savām slimībām – turklāt simptomi parasti ir visai mīklaini un nenoteikti. Palīdzība vai nu netiek meklēta vispār, vai arī tiek uzmeklēti dziednieki vai profesori, uz kuriem jāgaida garā rindā. Mana diagnoze? Cilvēks, kurš kādā dzīves jomā netiek pats ar sevi galā. Protams, neesmu speciālists, bet pieļauju, ka šāda asociācija var rasties ne tikai manā galvā. Tādēļ – pirmās tikšanās nav īstais laiks, kad runāt par veselības ķibelēm un, patiesību sakot, par ķibelēm vispār – ja vien mūsu plānos nav radīt nelaimes putna imidžu.
Liekie kilogrami – tā nav sarunas tēma!
Alus vēderiņš vai kāds lieks taukums uz gūžām – kādēļ otram degunā bāzt to, ar ko patiesībā vismazāk lepojamies? Kilograms turp vai šurp – tā nav problēma. Problēma ir spējā sevi akceptēt. Ja cilvēks jūtas labi savā ādā un izstaro omulību, ja viņš ir apmierināts ar sevi, viņš staro! Ir interesants. Tāds, kāds ir. Šo kļūdu visbiežāk pieļauj sievietes – viņas mēdz neveikli un caur puķēm atvainoties par saviem liekajiem kilogramiem. Vēl ļaunāk ir tad, ja sāk pārliecināt par kādas konkrētas diētas priekšrocībām. Mans novērojums – jo vairāk liekā svara, jo kategoriskāki spriedumi attiecībā uz diētisku uzturu. Ja reiz cilvēks ar mums ir norunājis randiņu, ir taču daudzmaz skaidrs, ka šķietam viņam valdzinoši. Nu, tad, mīlīši, būsim tādi!
Tabu tēmu sarakstu, protams, varētu vēl turpināt, bet paliksim pie šīm trim – sarunās un aptaujās visbiežāk minētajām. Stāsta iekšējā loģika tagad prasītu teikt – lai nekļūdītos, dariet tā… Recepte nesekos. Tikai viens mazs ieteikums – ļoti pateicīga sarunu tēma ir intereses un ieradumi: “Dievinu Bulgakovu (šokolādes saldējumu, Čaplinu, batutus, zolīti utt.). Tu arī? Es to nojautu…” Uzķērāt? Jo dažādākas tēmas pārcilājat, jo lielāka iespēja, ka izdosies uztaustīt kaut ko kopēju. Bet tas taču ir drošs signāls – jūs esat radniecīgas dvēseles, tātad – viens otram paša likteņa nolemti!
No comments:
Post a Comment