saldais smaidinjsh

- Dakter, meitiņa mums ļoti, ļoti jauka, tikai tas dīvainais smaids…
- Varbūt rīt mēģiniet viņai bizītes sapīt vaļīgāk…

Ar vai bez bizītēm, bet labi audzinātas meitenes kniksē un smaida. Arī lielas meitenes tendētas piekrist priekšnieka viedoklim. Iekšā viss vārās, bet uz sejas – gluži vai šokolādes maska: “Jā, tā ir laba doma. Virsstundas mums visiem nāks tikai par labu.” Un ne jau tikai meitenes, arī zēni mīļā miera labad gatavi piekāpties. Kāpēc lieki strīdēties? Ir pat īpaša laulības izdzīvošanas taktika – visam piekrist un turpināt darīt pa vecam. Pa savam. Tas, patiesību sakot, ir gluži necaursitams mūris.

Un tagad iedomāsimies – mums ir draugs vai draudzene, kuri vienmēr smaida, piekrīt visām mūsu idejām, atzinīgi izsakās gan par jauno kleitu, gan frizūru, gan par ideju pārtraukt mācības, ieķīlāt dzīvokli, izveidot savu firmiņu, kas nodarbosies ar ķenguru barības tirdzniecību. Rīgā neviens šādam biznesam vēl nav ķēries klāt. Ģeniāli! Lieliski! Smaida intensitāte ar katru brīdi aug. Smaids ir garants ilgstošai, ciešai draudzībai. Smaids vairo uzticēšanos. Smaidīt. Par katru cenu smaidīt un piekrītoši māt ar galvu. Draudzības vārdā.

Stop! Kādēļ gan sliecamies domāt, ka draudzība ir tāds rozā miera un saskaņas mākonis? Ka tā ir saliņa, uz kuras cilvēki nav pieredzējuši ne vētras, ne lietu, ne negaisu. Ka mums ticēs, uz mums paļausies, ja būsim “labiņie” – tie, kuri nekad nelec acīs? Vecākus, kuri bērnam uz stingrāko nenoliedz staigāt pa plānu ledu, grūti ieskaitīt mīlošajos un gādīgajos. Un tā ir vienmēr. Tos smaidīgos, tos glumos mēs vērtējam piesardzīgi. Un situācijā, kad mīļā miera labad piekrītam visabsurdākajām priekšnieka idejām, viņš mūs vēro ar aizdomām. Cilvēkam, kurš vienmēr smaida un runā labu, grūti uzticēties. Bet tādam, kurš vakar kritizēja manu jauno cepuri, bet šodien atzinīgi vērtē frizūru, ir viedoklis. Viedoklis, kurā viņš nebaidās dalīties. Tādam var uzticēties.

Strīdoties, pierādot, noliedzot darām divas lieliskas lietas. Piedalāmies jaunu ideju ģenerēšanā. Un apliecinām savu pieķeršanos un uzticību. Mums, izrādās, nav vienalga, kas ar to otru notiek. Un otrādi – otram arī ir kāda daļa tajā, kas notiek ar mums. O, jā, pirmajā brīdī tas var likties kaitinoši. Pat ļoti. Tu, cilvēks, kā vārgu, tikko uzdīgušu asniņu atnes savu ideju, uzticies, dalies tajā. Un – še tev! Kritika, kritika, kritika. Pirmajā brīdī tas rada negatīvas emocijas, kaut patiesībā tā ir ļoti laba zīme. Tas, kurš izsaka savu neuzticēšanos un savas bažas, meklē pamatīgus argumentus, lai beigu beigās piekristu jaunajai idejai. Protams, pastāv iespēja, ka viņš ienesīs korekcijas, kas ideju pārvērtīs līdz nepazīšanai. Bet, savstarpēji izplūcoties, var rasties kas patiesi ievērības cienīgs.

Cilvēki nav perfekti. Pats par sevi šāds fakts nav nekāda problēma. Tā sākas, kad cilvēki uzskata, ka viņiem jābūt perfektiem. Un bieži tā arī sāk izturēties, it kā tādi būtu. Gludi, apaļi, mīlīgi. Ar smaidu, kas nekad nenoriet. Pati zinu, kā ir, kad mīlestības reibumā tu, cilvēk, sāc pār mēru pieslēgties otra interesēm, uzskatiem, pat domām. Jābaro taču tās izjūtas – esam uz viena viļņa, mūsos ir tik daudz kopēja! Bet, ja lenti ar vēsu prātu patinu atpakaļ, sākums visam bieži vien ir nesaskaņas. Man pat gadījās, ka kolēģī viss liekas neizskaidrojami kaitinošs, pat derdzīgs līdz brīdim, kad dzimumdienas ballītē cilvēku iepazīsti tuvāk. Tu ņem un apmet sevī kūleni – īstu salto par godu mīlestībai! Un pēkšņi katrs nieks tevi uzrunā jutekliski – nav svarīgi, vai tas ir veids, kādā tiek atpogāta apkaklītes poga, vai maniere ēdot īpašā veidā spēlēties ar dakšiņu. Tā kā neesmu no tām, kuras spētu savas izjūtas īpaši maskēt, esmu pat jautājusi, kā cilvēks vispār nācis uz domām man tuvoties, redzot un jūtot neapšaubāmo noliedzošo attieksmi. Atbilde bija nedaudz miglaina, kā caur puķēm – tur bijis ne nu gluži mazohisms, bet gan intriga, risks, uzdrīkstēšanās pārkāpt robežu, kas valdzinoša ir tieši tādēļ, ka šķiet nepārvarama. Te ir ko padomāt – laikmetā, kad tikumības barjeru nozīme ir stipri pabalējusi, arī emocionālās barjeras kļūst par gluži atraktīviem jūtu stimulantiem.

Kam negaršo šokolāde? Marcipāns? Vairākumam jau nu garšo dikti. Arī komplimenti patīk – nu ļoti patīk. Šokolāde vislabāk iet pie sirds, kad paēsts kārtīgs ēdiens. Vēl labāk – ja tikko, asarām šķīstot, izdevies atrast izlīgumu. Ar Viņu. Un no sirds.