Līdzjūtība - pienākums vai nepieciešamība? *[pārkopēts]*

Kur sākas un - kur beidzas tā robeža, kad tev ir tiesības izteikt vai noklusēt līdzjūtību? Pat īsti nezinot cilvēku, kurš ir noskumis un iekšēji cieš. Ikdienā mēs daudzām niansēm rupji paslīdam garām. Banāli nopūšamies un iesaucamies: "ak, nabadziņš!", "nu, kur skrēja?!", utml., kad izlasām kārtējo negatīvo ziņu medijos, pa ausu galam dzirdam ziņās vai pārspīlētā izbrīnā ieplešam acis, kad izdzirdam, ka kaimiņš salauzis kāju un guļ slimnīcā. Brīžiem var manīt, ka cilvēks to dara no sirds (bet kādi ir pārsteiguma momenta iemesli, nezinu vēl līdz šai baltai dienai), bet ir reizes, kad tev pašam līdzjūtības vaids ir jāizspiež no sevis. Jo - tā it kā pieklājas – izrādīt līdzjūtīgu pārsteigumu. Bet mani samulsina situācijas, kad no sirds cilvēks jūt līdzi un nezin neko pateikt! Tikai klusēt, labākajā gadījumā – minstināties, meklējot īstos vārdus.

Tomēr varu pateikt, ka ir reizes, kad sveša cilvēka traģēdija vai nelaime mani aizskar dziļi. Nespēju būt vienadzīga divos gadījumos: ja cietuši ir bērni un kāds negaidīti zaudē tuvu, mīļu cilvēku. Tad man klusībā asaras birst kā pupas, bet pateikt neko nespēju. Grūti. Liekas – nav tādu vārdu, kas mierināt spētu. Ja cilvēki ir nepazīstami, man neceļās roka neko rakstīt kaut vai tajos pašos portālos.

Kas ir patiesa līdzjūtība? Vai milzīgas acis, kopistiskā vienotībā ar aizlauztu vaidu? Vai klusēšana ar pāris vārdiem: jūtu līdzi! Varbūt - vienkārši sajūta, ka tu esi domās ar šo cilvēku? Daudzus tikai sāpina vēl vairāk pārbagātie līdzjūtības plūdi. Jo īpaši smagi, ja palicējam ir jāuztver šie apliecinājumi no gados vecākām kundzītēm.

Kur sēpjas cilvēces līdzjūtības šķautne? Kam viņa ir radīta, ja mūsdienās esam trakāki par pēsējiem? Varbūt biežāk ir labāk paklusēt un domās sūtīt Eņģeļa pieskārienus tiem, kuriem tobrīd tik ļoti sāp?