2009-11-29
2009-11-27
aizdomāties!
Ir negodīgi turēt otru muļķa lomā,uz cita jūtām nekaunīgi spēlējot,
un domāt - pasaulē tu viens tas gudrais un dzīvi dzīvot, lomas tēlojot.
Bet katra izrāde jau vienreiz beidzas un katrs priekškars tomēr paceļas
un izrādās - tu dzīvo muļķu zemē, jo melni darbi vienmēr atklājas.
Jo tikai mīlestība kausē ledu, tik labie darbi atalgoti tiek
un neceri tu iebraukt paradīzē pa ceļu to, kas citiem raudāt liek.
Tāpat kā divreiz nevar iekāpt vienā upē, uz divām taburetēm sēdēdams.
reiz pienāk laiks, kad katrs vadzis nolūst un smagums nokrīt, skaļi dārdēdams.
Un atceries to veco patiesību, kas dzīvi godīgi mums dzīvot ļauj,
un tad kad pienācis ir sirmais rudens, ko katrs ir sējis to tam jānopļauj.
Šī dzīve mani bargi mācijusi un gūtie puni nežēlīgi sāp,
bet zini - nevarēsi mani piespiest divreiz uz viena grābekļa tu kāpt.
un domāt - pasaulē tu viens tas gudrais un dzīvi dzīvot, lomas tēlojot.
Bet katra izrāde jau vienreiz beidzas un katrs priekškars tomēr paceļas
un izrādās - tu dzīvo muļķu zemē, jo melni darbi vienmēr atklājas.
Jo tikai mīlestība kausē ledu, tik labie darbi atalgoti tiek
un neceri tu iebraukt paradīzē pa ceļu to, kas citiem raudāt liek.
Tāpat kā divreiz nevar iekāpt vienā upē, uz divām taburetēm sēdēdams.
reiz pienāk laiks, kad katrs vadzis nolūst un smagums nokrīt, skaļi dārdēdams.
Un atceries to veco patiesību, kas dzīvi godīgi mums dzīvot ļauj,
un tad kad pienācis ir sirmais rudens, ko katrs ir sējis to tam jānopļauj.
Šī dzīve mani bargi mācijusi un gūtie puni nežēlīgi sāp,
bet zini - nevarēsi mani piespiest divreiz uz viena grābekļa tu kāpt.
2009-11-26
about books
As a child, Der Nister had once heard a story that the head of the rabbinic academy in Volozhin used to tell his students. One night when he was still a young man, the headmaster dreamed that he had died, and had arrived in the next world. When it was the headmaster's turn to appear before the divine throne, the Holy One took him by the hand and brought him to a small door. The door opened, and the headmaster found himself in a luminous room filled with books: shelves and tables loaded with books, manuscripts in high stacks all over the floor. The headmaster looked around the secret library and smiled. He was sure this room was the place that had been reserved for him in paradise. But as he reached to take a volume off the shelf, the divine hand suddenly grabbed his shoulder and held him back. "These are all the books you were supposed to have written," the Holy One said. "Why didn't you write them?"
– from The World To Come by Dara Horn
2009-11-25
brain-storm
have you ever thought about how strange is to be on this planet, which is circling in the universe with wild speed which breaks all speed-limits. and that we don`t feel anything from that?
there are things in this life which are written that this or that way they are right or good. but its anyway strange.
some people have homes. some people don`t. some people have house, but they don`t have home. all people should have place to call home.
strange is that sometime illusions are more real then reality.
2009-11-23
world`s greatest dad
I used to think the worst thing in life was to end up all alone. It's not. The worst thing in life is ending up with people who make you feel all alone.
Diving's not really a sport, it's falling.
kas tad man ir svarīgāks - būt labam cilvēkam vai arī lai par mani domātu, ka esmu labs? es esmu noguris dzīvot dzīvi pastāvīgās bailēs par to, ka visi uzzinās kāds es patiesībā esmu viltojums. dzīve, kurā es nevienam neticu, pat pats sev nē.
2009-11-13
4 draugi
Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.
aizkustinoshi!!!!! :,(
Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.
Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.
“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.
Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”
Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?
Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.
Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.
Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.
“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.
Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”
Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?
Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.
Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.
dt
Apnikusi izdomāta dzīve
Iznomātā kleitā
„50% atlaides vakardienas emocijām”
Dodiet man iemeslu mīlēt,
Ņirdzīgie ciniķi,
Un es sakustināšu šo dīķi!
Iznomātā kleitā
„50% atlaides vakardienas emocijām”
Dodiet man iemeslu mīlēt,
Ņirdzīgie ciniķi,
Un es sakustināšu šo dīķi!
2009-11-12
Things I Hate About Everyone [FUN]
1. People who point at their wrist asking for the time... I know where my watch is pal, where the hell is yours? Do I point at my crotch when I ask where the toilet is?
2. People who are willing to get off their a** to search the entire room for the TV remote because they refuse to walk to the TV and change the channel manually.
3. When people say "Oh you just want to have your cake and eat it too". Damn Right! What good is cake if you can't eat it?
4. When people say "it's always the last place you look". Of course it is. Why the hell would you keep looking after you've found it? Do people do this? Who and where are they?
5. When people say while watching a film, "did ya see that?" No Loser, I paid $12 to come to the cinema and stare at the damn floor!
6. People who ask "Can I ask you a question?"... Didn't give me a choice there, did ya sunshine?
7. When something is 'new and improved'. Which is it? If it's new, then there has never been anything before it. If it's an improvement, then there must have been something before it, couldn't be new.
8. When people say "life is short". What the hell??? Life is the longest damn thing anyone ever does!!! What can you do thats longer?
9. When you are waiting for the bus and someone asks "Has the bus come yet?" If the bus came, would I be standing here???
2. People who are willing to get off their a** to search the entire room for the TV remote because they refuse to walk to the TV and change the channel manually.
3. When people say "Oh you just want to have your cake and eat it too". Damn Right! What good is cake if you can't eat it?
4. When people say "it's always the last place you look". Of course it is. Why the hell would you keep looking after you've found it? Do people do this? Who and where are they?
5. When people say while watching a film, "did ya see that?" No Loser, I paid $12 to come to the cinema and stare at the damn floor!
6. People who ask "Can I ask you a question?"... Didn't give me a choice there, did ya sunshine?
7. When something is 'new and improved'. Which is it? If it's new, then there has never been anything before it. If it's an improvement, then there must have been something before it, couldn't be new.
8. When people say "life is short". What the hell??? Life is the longest damn thing anyone ever does!!! What can you do thats longer?
9. When you are waiting for the bus and someone asks "Has the bus come yet?" If the bus came, would I be standing here???
2009-11-03
jauki
Walk my shoes, just to see
What it's like, to be me
All be you, let's trade shoes
Just to see what I'd be like to
Feel your pain, you feel mine
Go inside each other's mind
Just to see what we find
Looking shit through each other's eyes
What it's like, to be me
All be you, let's trade shoes
Just to see what I'd be like to
Feel your pain, you feel mine
Go inside each other's mind
Just to see what we find
Looking shit through each other's eyes
2009-11-02
feeling like a wolf
there are times when i want to howl while looking on the fool moon like a wolf.alone in the dark in the middle of nowhere. the cold wind burning my skin.
the wind bringing memories of times that have passed. the loneliness of the wolf who has lost his wolf-pack. without feeling that i`m relevant to something or anything.
the dark images moving around. the crowds of trees and the grass shivering between the fingers of the wind. the taste of hunger. the taste of coldness. the taste of loneliness. sometimes memories are the worst thing one can have.
longing for the warm fingers, the warm breath and the warm eyes. longing to get the smile who makes the body feel warmer. and getting just icy stitches of the freezing air.
why is the wolf wailing to the moon? the prayer? the desperate call for help? the pain? the loneliness? or a try to scream louder then the silence around not to feel that much alone?
Subscribe to:
Posts (Atom)
