šķiet dzīvē ir iestājies tāds apnikums. tāda sajūta, ka esmu iesprūdusi kādā laika plūduma šaurajā ejā, bet dzīve tai pašā laikā spraucas un plūst cauri, man garām. vienas un tās pašas takas, kas iemītas jau dziļi zemēm. tādas sliedes, ka bail no nespējas tikt no tām ārā. iespējams man ir vajadzīgs pavasaris, enerģijas pieplūdums manās dzīslās. saule, zāle, zaļums un neSniegs apkārt! gribās, lai ir tik silti, lai var visu dienu sēdēt ārā! tā, lai vējš dabū ārā no galvas to smago apdulluma sajūtu it kā kāds kamols briestu galvā nemitīgi katru dienu.
gribās arī ko darīt, lai nevajadzētu lauzīt galvu par to, kā būs pēc mēneša vai diviem.
gribās mainīt tik daudz, bet nav spēka, nav iedvesmas. tikai bezgalīgs nogurums no nekā. viens no briesmīgākajiem nogurumiem.
es tik ļoti ilgojos! kaut vienu glāstu, skāvienu, skūpstu. buuu
No comments:
Post a Comment