paskatīties augstāk

Skaties apkārt. Vieni vienīgi meži. Cilvēki to tik vien dara, kā rāpo un ložņā, redzot svešu dibenu un savu degungalu. Tikai retais pieceļas kajās un skatās pār visiem. Verās tālēs un redz kas patiesība notiek. Aptver savas iespējas un iztēlojas nākotni. Nākotni sev, saviem līdzcilvēkiem un savai zemei. Nākotni savam mežam!
Mežs aug uz pelēkās masas. Tiem jēlajiem tipipie un moralajām palaistuvēm. Viņi melo sev, melo citiem, bet pārējā laikā aizlej acis. Aizmiglo savu skatu un neredz pat degungalu. Ar mieru vergot, ar mieru eksistēt. Dzīve bez rūpēm ir viegla. Viegli nenozīmē skaisti.
Skaistums, smiekli, baudas. Tās visas ir mākoņos slēptas lietas. Gaišas un gaisīgas. Veļās zilajās debesīs, ienesot mūsu dzīvēs gaišos starus. Piepildot vēlēšanas, piepildod mūs pašus.
Mēdz būt arī gaiši pelēkā krāsa, bet gaužām maz. Tāpat arī tupus rāpus var atdurties pret kādu dibenu un retāku reizi nokrist uz savējā, tādējādi iespraust savu aso degunu kādā no mākoņiem. Tomēr tie, kuri spējuši piecelties un darīt visu, ko dzīve sniedz. Izmantot tās sniegtās iespējas un riskēt brīžos, kad bezcerība iekalusi važās visu saprātu, viņi redz un smaida biežāk. Viņi neēd viens otram dzīvi, netērē velti laiku un pats galvenais cenšās. Cenšās izmantot un attīstīt to, kas ir. Nevis grābjot no visa pa druskai, ievainojot tos, kuri vēlāk atcerēsies .
Dzīvot ar degunu mākoņos vajag vismazāk, lai cik skaisti tur arī nebūtu. Tad šie cilvēki aizmirst cik spēcīga ir šī pelēkā masa.
No jebkā var izaugt lietaskoks. No jebkā var izvārīt zupu.