konduktori

Visa darbība notiek vakara pusē pārpildītā tramvajā. Kā tas bieži notiek,
konduktore piesējas pie mazas meitenes, kurai rokās bija vijoles futlāris.
Viņa nekādīgi nespēja samierināties, ka tas aizņem dārgos
kvadrātcentimetrus
viņas vagonā un lika maksāt kā par papildus bagāžu! Rezultāts: bērns
novests
līdz asarām, mēģinot iestāstīt, ka viņa ar lielāko prieku maksātu, taču
naudiņas viņai nav, jo tā iztērēta pusdienām.

Visu šo ainu novēro kāds jauns (jāpiebilst - krēslā sēdošs) vīrietis, līdz
arī viņa nervi neiztur un viņš ņemas aizstāvēt meitenīti. Viņš uzbrūkošā
tonī skaidro konduktorei, ka vijoles futlāri, ko meitene tur rokās, nevar
uzskatīt par papildus bagāžu, un ka pretējā gadījumā viņam būtu jāmaksā par
olu paciņu, ko viņš tur savā klēpīt. Uz šiem argumentiem konduktorei nav ko
atbildēt un viņa ātri vien nozūd tramvaja priekšgalā.

Tramvajs turpina ceļu, piestāj pieturā, kurā vīrietis - aizstāvis arī
izkāpj.

Taču šis stāsts nebeidzas. Tajā pašā pieturā iekāpj cits jauns vīrietis un
apsēžas vīrieša - aizstāvja vietā.

Tad arī seko kulminācija!

Acīmredzot, konduktore bija gaužām aizvainota par iepriekšējā vīrieša
izteikumiem, tāpēc, neko nenojauzdama par fikso vīru maiņu, kareivīgā solī
devās zināmā virzienā un izšāva vienkārši ģeniālu teikumu: "Ja es gribēšu,
tad Jūs maksāsiet arī par savām olām!"
Jāsaka, ka uz brīdi iestājās klusums. Līdz beidzot no pavisam neinformētā
jaunā vīrieša mutes izšāvās vēl ģeniālāka atbilde: "Kad manas OLAS būs
bagāžas lielumā, tad arī es par tām maksāšu!"

Klusuma brīdis izšķīda...