Bez vārdiem

Zane Dombrovska

kādēļ man pietrūkst vārdu
klusumam
kādēļ tu atņem man prātu
tuvumam

kādēļ skatiens mans noklīst tev sejā
cieši stāvot blakus tev vējā
kaut ko klusumā sirds mana čukst
bez vārdiem tā čukst

cik daudz tu no manis paņemsi līdz
ja pienāks par vakaru gudrāks rīts
un kad jau viss būs atpazīts
vai drīkstēs vēl rīts
būt neprātā tīts

zini, tevi ieraugot, man pār pleciem pārskrien vieglas trīsas, un tas, ko tu runā, it kā puspajokam, man liekas skaistākais, ko pasaulē var teikt... man vienmēr ir bail tev pieskarties, bail par sevi un bail, ka tu neaizskrien! Un tad es skatos tev acīs, tajās ir kaut kas noburošs, man trūkst vārdu – es – padodos

cik daudz tu no manis paņemsi līdz
ja pienāks par vakaru gudrāks rīts
un kad jau viss būs atpazīts
vai drīkstēs vēl rīts
būt neprātā tīts

kādēļ man pietrūkst vārdu
kādēļ man pietrūkst...