zenta mauriņa

Visa dzīve ir kāpšana kalnā, kura virsotni mēs nepazīstam, jo tie, kas reiz to sasnieguši, neatgriežas.

Arī labākajam draugam drīkst teikt tikai tik daudz, cik viņš spēj panest.

Cilvēks nav akmens, kas guļot ceļmalā pats sevi piepilda, cilvēks ir un top, aug un nobriest mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem, ar darbu, ar Dievu…

Viņa neprata domāt, jo piederēja baram.

Labestību nedrīkst sajaukt ar pļāpīgo labsirdību.
Labestība, savienota ar asu spriešanas spēju, nekad nepārvēršas tukšu salmu kulšanā.
Īstā labestība piespiež rīkoties tūlīt un tagad,
tā izraisa absolūtu uzticību,
tā līksmina un dziedina,
tā ir saite starp debesīm un zemi,
tā nepazīst aplēsi, negaida samaksu,
negaida pateicību un vairās skaļuma.

Īsta mīlestība cilvēku vērš radības brīnumā.

Mīlētājs mīlamā būtnē aizdedzina gaismu: pēkšņi visi dārgumi, arī tumšākās slēptuvēs, top dzīvi un redzami.