līdzības

Cilvēka krusts.

Reiz dzīvoja kāds cilvēks, un dzīve viņam likās ļoti grūta. Viņš aizgāja pie Dieva, pastāstīja par savām nelaimēm un palūdza, vai viņš nevarētu izvēlēties sev citu krustu. Dievs pasmaidīja, ieveda cilvēku krustu glabātavā un saka:
-Izvēlies!
Cilvēks palūkojās apkārt un izbrīnījās: kādu tik te nebija krustu! Lieli, mazi un vidēji, gan smagi, gan viegli. Ilgi cilvēks staigāja pa glabātavu, izmeklēdams sev vispiemērotāko krustu. Beidzot atrada tādu, kas viņu pilnībā apmierināja, piegāja pie Dieva un saka:
Dievs, vai drīkstu ņemt šo?
Drīksti, - atbildēja Dievs. –Tas jau ir tevis paša krusts.


Lūgšana

Es lūdzu Dievu, lai Viņš atņem man lepnību, un Dievs atbildēja – nē. Viņš teica, ka lepnību nevar atņemt. No tās var tikai atteikties.

Es palūdzu, lai Dievs dziedina manu slimības gultai piekalto meitu, un Dievs atbildēja - nē. Viņš teica, ka pārbaudījumos dzimst pacietība. Ka pacietību nevar iedot, to var tikai radīt.

Es lūdzu, lai Dievs dāvā man laimi, un Dievs atbildēja – nē. Viņš teica, ka dāvā tikai svētību, un no manis paša atkarīgs, vai būšu laimīgs.

Es lūdzu, lai Dievs pasargā mani no sāpēm, un Dievs atbildēja – nē. Viņš teica, ka ciešanas aizved cilvēku prom no pasaulīgām rūpēm un tuvina Viņam.

Es lūdzu, lai Dievs sūta man garīgu izaugsmi, bet Dievs atbildēja – nē. Viņš teica, ka garam jāizaug pašam, bet Viņš man, kā vīnogulājam, tikai apgriezīs liekos zarus, lai es nestu vairāk augļu.

Es lūdzu spēku, un Dievs sūtīja pārbaudījumus, lai norūdītu mani.
Es lūdzu gudrību, un Dievs uzdeva jautājumus, lai iemācītu mani domāt.
Es lūdzu vīrišķību, un Dievs sūtīja man briesmas.
Es lūdzu mīlestību, un Dievs atveda tos, kam vajadzēja manu palīdzību.
Es lūdzu naudu, un Dievs deva man iespēju to nopelnīt.

Es nedabūju neko no tā, ko lūdzu.
Bet es saņēmu visu, kas man bija vajadzīgs.
Dievs uzklausīja manas lūgšanas.

Trīs vīri
Reiz kādā vientuļā salā dzīvoja trīs vīri, kam piederēja svētbilde ar Svētās Trīsvienības attēlu. Tā kā šie vīri bija vienkārši un neizglītoti, tad vienmēr skaitīja svētbildes priekšā pašu izdomātu lūgšanu: ,,Jūsu trīs, mūsu trīs, apžēlojieties par mums!,,
Bet reiz salas krastā piestāja ceļotāji, un vīri gribēja, lai svešinieki iemāca tos lūgties. Viņiem arī iemācīja lūgšanu ,,Mūsu Tēvs,, un vairākas citas. Pēc dažām dienām ceļotāji devās projām ar savu kuģi. Bet, atpeldējuši netālu no krasta, viņi pēkšņi ieraudzīja, ka vīri skrien kuģim pakaļ pa ūdens virsu, saukdami:
-Pagaidiet, mēs aizmirsām jūsu lūgšanas!
To redzēdami, kuģinieki izbrīnījās un teica:
Lūdziet, kā mākat!
Jo Kungam dārga katra lūgšana no tīras sirds.

Tīrie trauki
Reiz brālis žēlojās Gudrajam:
-Abba, es bieži lūdzu svētos tēvus, lai tie pamāca, kā man glābt savu dvēseli. Bet no tā, ko viņi man saka, pēc tam neko neatceros.
Gudrajam bija divi trauki, un viņš teica brālim:
Ej, paņem vienu no šiem traukiem, ielej tajā ūdeni, izmazgā, ūdeni izlej, bet trauku noliec vietā ar dibenu uz augšu.
Brālis tā arī izdarīja. Pēc tam, Gudrā izrīkots, viņš to atkārtoja vēl otru un trešo reizi.
Tad Gudrais teica:
Atnes abus traukus šurp. Kurš no tiem ir tīrāks?
Protams, ka tas, kurā es visu laiku lēju ūdeni un mazgāju, - atbildēja brālis.
-Mans dēls, tāpat arī dvēsele, kura bieži dzird Dieva vārdu, kaut arī nepatur atmiņā daudz no dzirdētā, tomēr ir tīrāka nekā tā, kura nekad nemeklē un nedzird Dieva vārdu.