Prieku izraisa apziņa, ka mēs kādai būtnei esam nepieciešami, neaizvietojami. Tādēļ īsti reliģiozs cilvēks pazīst visdziļskanīgāko prieku - Dievam katra dvēsele neizsakāmi dārga, - nevienu viņš neaizmirst. Priekā mirst kareivis kaujas laukā, ticēdams, ka viņa dzīvība tēvijai bija nepieciešama. Tādēļ ari mīla izraisa visaugstāko prieka ekstāzi: to, ko mēs nozīmējam mīļotam cilvēkam, neviens viņam nav nozīmējis agrāk un ari nenozīmēs vēlāk. Tā rodas spēks, kas var pasauli pārveidot.
Vislielākais dzīves skaistums slēpjas cilvēku attiecībās.
*
Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.
Tādēļ: Viens no lielākajiem grēkiem, ja nesniedzam cilvēkam to prieku, ko viņš gaida.
*
Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.
Jo stiprāks, jo neatkarīgāks, jo dievišķīgāks cilvēka gars, jo veiksmīgāka viņa cīņa pret slimības demoralizētāju spēku.
*
Kas spītē ciešanām, tā iekšienes mājoklis ir kā telpa ar plašiem logiem: pa visiem iespīd saule, un nakti - mēness un zvaigznes. Varbūt katrs sevi nes daudzstīgaino kokli, un piepildīta ir tā dzīve, kas likusi skanēt visām stīgām, vienalga, sāpēs vai priekā. Prieka :ntensitāte izpērk un attaisno ciešanas.
Lielas sāpes, tāpat kā liels prieks, ir kalts mūžīgā Skulptora rokās, ar kuru viņš izveido cilvēka seju.
Nevis šopenhauerisks bezsāpju mūžs, bet intensivēta, kāpināta dzīve ir heroiskā cilvēka mērķis. No sāpēm nav jāizkaļ važas, kas mūs piekaļ grūtsirdībai, bet jāizveido marmora kāpnes, pa kurām ieejam saules templī.
Domugraudi. Mīlestība.
Kas mīl,
nekad nav viens.
Arī tad ne, ja neviena nav viņa tuvumā.
* * *
Mīlestības skats raugās caur ikdienības, izlikšanās, klīrības un kautrības sienām un saskata cilvēka būtību viņa paša gaismā un viņa paša nakti. Jo vairāk mēs tuvcilvēku vai radošu garu mīlam, jo mazākas zīmes pietiek, lai viņu mēs saprastu. No soļiem mēs uzminam mīļotā viesa nākšanu un viņa acis lasām izmisumu, iekām viņš par to vēl nav runājis.
Mīlestības skats aizdedzina uguni, ko ikdienas pelni un paša vājumi noslāpē. Mīlēt un būt mīlētam - šai mijiedarbībā slēpjas cilvēka dzīves augstākā jēga. Miegaina ir mīlestība, kas nepārveido. īsta mīlestība cilvēku vērš radības brīnumā.
* * *
Kas var brīvi kā putns izdziedāt savu
dziesmu, tam ir viss, lai būtu laimīgs.
* * *
Ne katedrāles, ne simfonijas, ne nemirstīgi mākslas darbi tik lielā mērā nestiprina mūsu paļāvību dzīvei kā cilvēks, ko mēs mī1am un kas mūs mīl. Mīlot cilvēks kļūst par divsirdi - viena būtne ar divām sirdīm, kas pilnīgāk izjūt ne tikai savas sāpes un savus priekus, bet visas pasaules bezgalību.
Mīlestība ari sīkā dzīvē atklāj dižumu. Mīlestības okeāns ir tik bezgalīgs, ka tanī pat atteikšanās cilvēku dara bagātāku.
* * *
Mīlēt spēj tikai tas, kas pats kādu reizi ir mīlēts, un no visām mākām māka mīlēt ir visgrūtākā, tā jāmācās sūrā dzīves skolā vēl ilgāk nekā klavieru spēle vai svešvaloda, bet, kam nav iedzimta talanta, tas to nekad neiemācīsies. Mīlestības diletanti no visiem diletantiem visnesimpātiskākie.
* * *
Nav taisnība, ka pirmā mīlestība ir vispatiesākā, jo kā lai sirds, kurai trūkst jebkuras dzīves pieredzes, jau tūlīt pareizi izraudzītos savu partneri. No visām mākām māka mī1ēt ir visgrūtākā, un dažs labs līdz sirmam vecumam to neiemācās. Nav laikam tādu cilvēku, kas negribētu mīlēt, bet cik ir tādu, kas to prot?
* * *
No bijušā nevar dzīvot, var dzīvot tikai no tā, kas ir, un varbūt arī no tā, kas būs. Labi ir domāt par nākamo laimi, gatavoties uz to, augt, lai sirds būtu liela to saņemt. Nākamā, kaut ari tikai iecerētā laime uztur, bet zudušā, neatgriežamā izposta cilvēku.
- Un es tomēr domāju, ka ir mirkļi, no kuriem var dzīvot visu mūžu.
* * *
Kas mī1, tas ir neievainojams. Mīlēt nozīmē kopīgi nest ikdienas akmeni līdz dzīves vakara slieksnim. Uzticoties vienam cilvēkam, kas mums nozīmē vairāk nekā pārējie, mēs stiprinām ticību Dievam un neesam vairs ienaidnieks paši sev un ari neticam ienaidnieka ārējai varai.
* * *
Mīlestība bez pretmī1estības var būt ļoti liels skaistums, tā donu Kihotu ierosināja uz vienmēr jauniem varoņdarbiem. Nožēlojams ir nevis tas, kam neatbild ar mīlestību, bet tas, kas neprot mīlēt.
* * *
Visos citos pārdzīvojumos var jautāt: kādēļ, kāpēc? Kāda tam jēga? Vienīgi mī1ot, cilvēks nejautā.
Mēs dzīvojam cilvēkā, ko mīlam, un tik daudz, cik viņu mīlam. Tikai tas, kas mīl, apzinās, kādas bagātības sevī nes. Mī1ētājs mīlamā būtnē aizdedzina gaismu: pēkšņi visi dārgumi, ari tumšākās slēptuvēs, top dzīvi un redzami. Kas nekad nav mīlējis, dzīvo mūžīgā naktī. Kas mī1, valda bez varmācības un kalpo bez verdzības.
Labāk ar vismīļo ellē nekā bez viņa paradīzē. Ja man pie paradīzes vārtiem paziņotu, ka es tur nesastapšu sirdij visdārgākos, es paradīzes vārtiem pagrieztu muguru. Ar vismīļo cilvēku arī ellē ieplūst gaisma.
* * *
Tūkstoškārt vieglāk mīlēt cietēju cilvēci nekā vienu vienīgu cilvēku, ko dzīve kopš bērnības pērusi.
* * *
Arī bakurētainā jaunava var izraisīt viskaislākos mī1as vārdus, jo sievietes patieso seju vīrietis parasti neredz. Tikko sieviete vīrieti ar kaut ko iekairina, tūlīt sākas kristalizācija. Vīrieša patmī1ība aizliedz pieņemt pārāk vieglas uzvaras. Mī1ā, kā arī karā, vīrietis grib iekarot un uzvarēt. Kas ir mī1as noslēpums? - īstā brīdī pateikt īsto vārdu. Tas, kas derēja priekš desmit sekundēm, šai sekundē var izlikties jau sāji. Šās egotiskās mīlas lielākais ienaidnieks ir griezsirdība. Un tas labi saprotams. Jo garīgāka kāda mīla, jo mazāk tā pazīst greizsirdību.
* * *
Lietas, par kurām nedomā, neeksistē.
* * *
Par savas sirds zemdegu klusēšu, un, ja es tā izturēšos, it kā būtu laimīga, varbūt tad ar laiku ari krūšu laimīga.
* * *
Daudzi vīrieši, godkāres velna apsēsti, nepazīst mīlestību; daudzas sievietes ir sava spoguļattēla gūsteknes.
Nevis mīlestība pati mūsdienās tapusi bezvērtīga, bet gan cilvēks kļuvis mīlestības akls un kurls. Kā simfonija, kurlām ausīm spēlēta, nepazaudē savu vērtību, tāpat mīlestība nekā nezaudē no sava pirmspēka, ja to samaina ar seksuālo dziņu.
Mīlestība rada jaunu pasauli. Tā ir katras lielas mākslas pirmforma un pārbaudes akmens.
Naidā un nicināšanā nav radies neviens nemirstīgs darbs. Visa lielā māksla, sākot ar ēģiptiešu hieroglifiem un beidzot ar Gustava Mālera "Mirušo dziesmām", ir cilvēciskās saprašanās, tuvības meklējums. Ģēnijs ir būtne, kas ierauga nožēlojamāko nožēlojamo vidū un aizdod tam savu balsi, viņš atrod ceru uz vismelnāko noziedznieku. Mākslai, kas dzīvei pagriež muguru, nav lemts ilgs mūžs. Arī daudzu zinātnisku atklājumu kūmās stāvējusi mīlestība.
Muzejos sakolekcionētas monētas un visādi ieroči, kas liecina par kāda laikmeta vai kādas tautas kultūras pakāpi, bet diemžēl trūkst tādu vietu, kur būtu pārskatāmi mī1estības daudztēlainie un dažādie veidi. Vislielākās telpas būtu par mazām, pat visa zeme izrādītos par mazu piepildītai mī1estībai.
* * *
Personības būtību atklāj tikai tas, kas mīl.
Lai spriestu par akmens sastāvdaļām un tā izlietājamību, pietiek ar zināšanām un uzmanību; bet, lai saprastu cilvēku, nepieciešamas divas lietas, kuras apvienotas šodien grūti sastapt: atdeve un iedrīkstēšanās. Ne personu, vēl mazāk personību iespējams bez atlikuma pazīt. Cilvēks var tikai pārdzīvot un pārdzīvoto prāta ceļā formulēt.
* * *
Mīlestība atpestī no mēmās izolācijas, kurā katrs cilvēks piedzimst.
Mēs saprotam tikai to cilvēku, ar ko mēs identificējamies, un mēs identificējamies tikai ar mīlamo būtni. Negatavi piedzimstam svešā pasaulē, un visas zemes un tautas cilvēkus aptveram tikai par tik, cik daudz mēs tos mī1am, un šai nozīmē mīlestība ir dzīves problēma vispār. Ikdienas dzīvē mēs allaž varam novērot, cik būtiski spriež par lietām un cilvēkiem, ko mīl, turpretim šaurs un netaisnīgs kļūst spriedums, tiklīdz runā par svešinieku. Viena mēraukla savai ģimenei un paša bērniem; kaimiņu, it īpaši pienācēju, citas izcelsmes un ticības piederīgo, mērī ar citu mēru.
* * *
Cik ir to cilvēku, kas prot mīlēt? Arī svētīga darba veicēju nav daudz, bet visvairāk diletantu, puskoka lēcēju ir mīlestības laukā, un tas tādēļ, ka cilvēks ir sava Es gūsteknis: ieslēdzies sevī, viņš neredz un nedzird partnera gaišās un tumšās īpatnības, bet mīlēt nozīmē nomodā būt, saprast arī nesaprotamo. Tikai uz mijiedarbi spējīgais dzīves raktuvēs atradis skaistāko dārgakmeni.
* * *
Kas daudz ir ticis mīlēts, tas daudz var izturēt. Un vai vēl kāds ir vairāk mīlēts mar mani? Reiz saņemta mīlestība ir jādāvina tālāk, citādi tā pārvēršas indē, kas saēd glabātāja trauku.
* * *
Ceļš, iets mīļotā cilvēka dēļ, nekad nav veltīgs.
* * *
Mani ieslēdz tukšums, manam saucienam neviens neatsaucas.
Pa atvērto logu nāk svešu cilvēku svešādas klaigas.
Dzīvot nozīmē mīlēt. Patiesi dzīvot nozīmē dzīvot mīlamos cilvēkos. Bet vai ir iespējams mīlēt būtnes, ar kurām tevi nesaista kopīgas atmiņas, būtnes, kas nepazīst tava dzīves ceļa smi1šainos tuksnešus un arī ne dzidros avotus un kam tavs vārds ir tikai grūti izrunājamu skaņu virkne?
* * *
Un toreiz es raudāju pirmo reizi. Viņš izlikās, it kā to nemanītu. Viņš spēlēja vienu, viņš spēlēja divas stundas. Klausoties mūzikā, es iemigu. Kad silti apsegta atmodos, redzēju vakara krēslā viņa slaido stāvu arvien vēl pie klavierēm. Viņš iededzināja gaismu un klusi atstāja istabu. Nesaraujamas saites vieno divus cilvēkus, kas zina, ka arī vislielākajā tuvībā paliek nepārkāpjama robeža ...
Neatbildēta mīlestība ir lāsts, bet noklusēta, neizrunāta, neremdināta ir neiznīcināms, dziļi zemē apslēpts dārgums. Atteikšanās dara tikpat bagātu kā piepildījums. Ir radoša atteikšanās, tikai tai jābūt pašgribētai un bez rūgtuma. Dziņu dzīve klusē, un tīrā, skaidrā gaisotnē piepildās lietas, kas zemes putekļos nav iespējamas.
* * *
Viss būtu panesams, ja kāds mani mīlētu.
Bet to nevar prasīt. Var pie kāda aiziet un teikt: aizdod man desmit kronu. Un, ja paziņa ir caurmērā godīgs un labs cilvēks, viņš to izdarīs. Un ja viņš ir loti laipns, viņš aizmirsīs nelielo parādu. Bet tu nevari pie kāda aiziet un sacīt: "Dāvini man savu labvēlību." Tu vari lūgt tev aizdot mēteli, un ja gadās sastapt loti cēlu cilvēku, viņš tev tādu pat nopirks, bet izlūgties saprašanu tur, kur tās nav, nozīmētu to pašu, kā kurlu cilvēku lūgt, lai viņš izsakās, kā viņam patīk cīruļa dziesma vai ari Mocarta menuets. Nevienu cilvēku nevar piespiest saprast to, ko viņš pats sevi nesaprot. Nav tādas cenas, par kuru saprašanu varētu nopirkt un nav tādu mocibu, kā dzīvot cilvēku vidū, kas ir krietni un godīgi, bet tevi nesaprot.
* * *
Draudzībai sabrūkot, lieki runāt par vainu. Bet, ja skaists trauks, ko divi cilvēki turējuši rokās, nokrit un saplīst druskās, tad neuzmanīgi bijuši abi. Neizsakāmi skumīga ir nīcības apziņa. Reizēm es sev jautāju, vai vispār šīs zemes virsū ir iespējama tā saucamā mūžīgā draudzība, draudzība līdz nāves stundai. Mēs, cilvēki, esam no Dieva rokām izkritušas lauskas, kā tad drīkstam sev prasīt pilnību?"
"Ja mīlestība un draudzība ir tikai lauskas, tad es atteiktos kā no vienas, tā no otras. Man gribētos rokās turēt veselu, skaistu trauku un to saglabāt līdz mūža beigām," es atzinos, jo toreiz Ibsena izteiciens "visu vai neko" bija mana devīze.
"Tā, bērniņ, mēs domājam, kamēr vēl esam loti jauni, vēlāk esam pateicīgi par katru saules staru, jo nezinām, vai esam vispār izpelnījušies gaismas lokā dzīvot."
* * *
"Kad es dzirdēju ļaudis sakām "laime", tad man bija, it kā kāds teiktu - lilailū, tas bija vārds bez jēgas. Bet tagad es zinu, kāda tai krāsa, skaņa, garša, smarža." Viņas lūpas vērās viņa lūpām un ļāva tām dzert.
Un tad viņa vairs nedomāja ... Lielākai svētlaimei, tāpat kā lielākām sāpēm, nav vārda, un visas domas sadeg šais liesmās. Tad cilvēks kļūst līdzīgs zvaigznei debesis un puķei pļavā - var tikai mirdzēt un ziedēt.
Kad viņa pēc daudziem gadiem domās atkal atgriezās pie šīs nakts, viņa atcerējās katru viņa kustību, katru viņa glāstu, tā labi pazīstamā grāmatā tūlīt var atšķirt meklējamo vietu. Un, domās staigādama atceļu, viņa izbrīnā sev jautāja: "Bet kā tas bija, nevienu vārdu viņš man nav teicis, neko man nav prasījis, ne solījis, ne zvērējis ... " Vai viņa to būtu aizmirsusi? Nē, viņa nekā nebija aizmirsusi. Ja kāds paradīzes dārzā ir bijis tikai vienu desmitdaļu sekundes, tad tā viņam spilgtāk paliek atmiņā nekā stundas miglas un moku valsti.
* * *
Bet bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam nekā vairāk nevajag.
* * *
Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, cerot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdaini mīkstajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš?
Ar redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm - kurls, ar veseliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un blenz tikai pats sevi, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvāt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu "es" kalpo mazajam "tu", tuvcilvēkiem, un lielajam "Tu" - Dievam.
* * *
Ir divējādas mīlestības: ar vienu mēs mīlam likteņa biedrus, savus līdziniekus, ar otru augstākai sfērai piederošas būtnes, kas liek apzināties mūsu pašu nepilnību. Ar pirmo mīlestību mana sirds pieķērās puķēm, ar otru, apbrīnas pilnu - putniem, pilnīgas nesaistības veidoliem.
* * *
Nav laime tālumā jāmeklē. Liec ausi pie zemes, pie savas zemes, kurā tu esi ieaudzis un kurai tu piederi, un klausies bez nepacietības, lēni, uzmanīgi: nāks tava balta diena, ja ne šodien, tad rit vai parīt, tikai drusku jāpagaida un pār purvu plīvošās mald uguntiņas nav jāuzskata par vadzvaigznēm.
* * *
Visvarenāko mī1estību varbūt sevi nes savrupnieki, kas barojas no apslēptiem avotiem.
* * *
Par divu cilvēku mīlestību var spriest tikai viņi paši, svēti vai grēcīgi.
* * *
Mīlestība, draudzība un labestība, un labestība bija lielākā to vidū. Labestības pārjumtajā pasaulē netrako izmisuma vētras, tā mīlestību un draudzību pasargā no vilšanās salnas un sirdi no sarūgtinājuma rūsas.
* * *
Bez sarūgtinājuma, nekā no likteņa sev neprasīdams, gara apskaidrotībā viņš līdz pēdējam mirklim mīlestību atzina kā savu augstāko maģiju.
* * *
Arī vismīļākajiem cilvēkiem nedrīkst teikt: iedrīksties ar mani kopā šķērsot bezdibeni.
* * *
Kas uz laiku aizbrauc no tā, ko mīl, no tā atkrīt rūgtums, tas nomet nogurumu kā vecas, novalkātas drēbes.
* * *
Patiesa mī1estība nav skurbīga, ātri gaistoša smarža, bet neizdzēšams zimogs, pat nāvei nav pār to varas.
* * *
Ilgos vientulības gados bija izauklējuši domu: aiziet pie tiem, kam klājas tāpat kā pašai, un dot viņiem to, ko pati gaida. Mī1ēt tos, kurus neviens nemīl. Piedzimst daudz tādu, par kuriem neviens nezina, kādēļ tie piedzimuši, tādu, ko Dievs piemirsis. Debesu saule sasilda visus stādus, bet kur ir tā roka, kas apmīļotu visus cilvēkus?
* * *
Zenta Mauriņa. Draudzība.
Absolūts patiesīgums tikai tur, kur ir divi cilvēki: akmenim nevar atvērt dvēseli, tāpat to nevar mikro skopam vai skujamam spogulim; to var tikai dzīvam cilvēkam, kas spēj gaišdzirdīgi uzklausīt, kas zina, ka sirds ceļi, kas ieplūst Dievā, ir nevienādi kā zvaigžņu gaitas, kuras nav iespējams patvaļīgi pārbīdīt .
* * *
Daudzas dāvanas esmu saņēmusi no tiem, kurus esmu sastapusi savā tālajā gaitā. No konkrētajām dāvanām viscēlākās dāvanas bija puķes, bet ari visskaistākās puķes reiz novīst. Ilgāk mirdz vēstule, dziļāk uzzied dzejolis, taču neaizmirstamas, nenovīstošas, neizdzēšamas ir asaras, kas ar tevi vai tevis dēļ raudātas. Augstākā cilvēka spēja ir iejusties cita dzīvē, ir ciest un pārdzīvot līdzi. Palaikam Dievs dāvina mums meistaru, lai mēs neaizmirstu, ka esam cilvēki.
* * *
Doma guļ dvēselē kā akmens, izrunāta tā sāk mirdzēt, ja to uztver gara īstenieks; tā paceļas un top par zvaigzni. Mēs sapratāmies, runājot gan par tuvām, gan par tālām lietām.
* * *
Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, - sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē.
Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām.
Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.
* * *
Grūti ir atrast draugu, bet vēl daudz grūtāk saglabāt draudzību.
Ja negribi zaudēt draugu, neatgādini viņam nekad, ko tu viņa labā esi darījis, cik tu viņa dēļ esi tērējis. Neizmanto pārāk ilgi sava drauga viesmīlību. Aizbrauc tai mirklī, kad liekas, skaistākais vēl nāks - tad tu būsi glābis draudzības svēto gaismu.
Draugs grib sevī uzsūkt visu savu drauga dvēseles gaismu un tumsu, grib, lai draugs viņam atvērtos visām šūniņām, bet tas bez atlikuma nav iespējams, un te sākas draudzības traģika: nepilnīgais cilvēks nepilnīgajā dzīvē alkst pilnības.
* * *
Katra draudzība mūs dara bagātākus, bet visvairāk aizkustina bērnu draudzība. Bērna mī1estība pret māti ir instinktīva, to pazīst arī katrs mazs putnēns. Bet dīvainā kārtā bērni pret dažiem cilvēkiem jūt simpātiju, pret dažiem - antipātiju. Ja kādas svešas mātes bērns man uzsmaida, man apsēžas blakus, klusi un bikli mani noglāsta ar savu mazo rociņu vai arī ar savām puķēm līdzīgām acīm, tad, šķiet, debesīs nejauši atvērusies maza šķirba, un ir it kā kāds klēpī būtu ielicis rasas pilnus ziedus. Puķēs un bērnos ir saglabājies paradīzes atspīdums.
* * *
Lai svētīti ir visi mani draugi, mana svētceļojuma jūdžu akmeņi uz Dievu, svētīti par gaismu, ko iedeguši ceļā, svētīti ari par maldu ugunīm, svētīti par ticību, ko man dāvājuši, svētīti par vilšanos, kas mani tuvinājusi manai pašas sirdij. Kas par to, ja pāris kāpnes dziļāk bija jānokāpj sāpju pagrabā! T umsā zvaigžņu gaisma mirdz vēl spožāk.
Es ticu neparastām cilvēku attieksmēm, draudzības svētajai varai, kur dažkārt vajag vairāk drosmes nekā karalaukā.
Zenta Mauriņa. Dzintargraudi - 2
Nakts bija satumsusi. Priežu zaros uzziedēja zvaigznes. Viens otrs zvaigžņu zieds raisījās no sava kāta un krita uz zemi, bet, kur tas palika, neviens nezināja, tāpat kā nezina, kur paliek cilvēku raudātās asaras.
* * *
Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, to nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī.
Prieks dara cilvēkus labus, bet ne visus, tikai cēlus raksturus. Egoistiskais priekā kļūst vēl kārīgāks un reibumā aizmirst, ka bez viņa pasaulē vēl dzīvo citi cilvēki. Egoisma ekspansija gan biežāk gadās baudā un jautrībā nekā priekā. Jautras izpriecas izklaidē cilvēku šī vārda burtiskajā nozimē, bet prieks šķīstī un atmodina cilvēku, izraisa apslēptos spēkus, modina jaunas iekšējas iespējas. Kā debesu saule atdzīvīna ģeogrāfisko ainavu, tā prieks - dvēseles ainavu. Bauda ir savtīga, prieks pašaizliedzīgs. Bauda apmierina jutekļus, prieks - sirdi. Patiesu prieku pazīst, kas spēj nogremdēties dziļākajā sirds dzīlē. Vistiešāk prieks, kā arī sāpes izpaužas mūzikā, absolūtā mākslā, kas nedod jūtu attēla, bet tieši atklāj tās. Mākslā mēs pametam mūsu es cietumu un atgriežamies universa vienībā. Tādēļ visa lielā māksla, arī traģiskā, izraisa cildenu prieku.
Vēl daži vārdi, lai skaidrāk atšķirtu prieku no baudas. Dalot baudu, mēs kļūstam nabadzīgāki, dalot prieku - bagātāki. Pieredze māca, ka grūti atrast cilvēku, kas spētu ar mums dalīties priekā, varbūt pat vēl grūtāk nekā tādu, kas līdzi pārdzīvotu mūsu sāpes. Lai līdzi dzīvotu tuvcilvēka sāpēm, dvēselei jābūt bijīgai un līdzcietīgai, lai līdzi dzīvotu priekam - iejūtīgai un brīvai no skaudības. Skaudība ir visvecākais kaitēklis cilvēka dvēseles dzivē.
* * *
Jo vairāk cilvēks pats sevī gremdējas, jo dziļāk viņš ieskata, ka Dievs ir viņa tuvumā, Dievs ir viņā pašā, jo ātrāk patiesais prieks viņā iegriežas. Gaiša doma, laba grāmata, tīra sirdsapziņa, cēls lēmums, skaidri apzināts mērķis, ko cilvēks reiz sev izrauga un kam tad uzticīgi kalpo visu mūžu - tie ir Senekas galvenie prieki.
Zenta Mauriņa. Dzintargraudi 3.
Nav glītu un neglītu seju, ir tikai izteiksmīgas un tukšas sejas, dzīvniecisks ģīmis iedveš baigumu, bet seja, kurā spulgo Dieva domas, aplaimo. Cilvēciskais skaistums slēpjas dvēseles izpausmē. Tā saucamajos neglītajos cilvēkos esmu lasījusi kā aizrautīgā grāmatā, un tā saucamie glītie, gludie ģīmji mani ir garlaikojuši kā tūkstoš eksemplāros iespiestas apsveikuma kartiņas. Nerunājot kādas tautas valodu, var viņu sejās nojaust iekšējo biogrāfiju, viņu prieku un ciešanu stāstu, ja dvēseles izkārtni atburto mīlošām acīm.
* * *
CiIvēkā individuaIitāte rada viņa prieka iespējas un robežas. Jo primitīvāks ciIvēks, jo mazāk viņam fantāzijas, jo niecīgāki viņa prieka avoti: jutekļu bauda, labs ēdiens, netraucēts miers. Jo kulturālāks kāds, jo diferencētāki un bagātāki viņa prieki, bet ari - viņa ciešanas.
* * *
Tu negribēji iegaumēt, ka par šīs zemes lietām nedrīkst pārāk priecāties un nedrīkst tām pārāk pieķerties. Mazais vārdiņš "pārāk" nav ietilpināms cilvēka dzīvē. Kas par šīs zemes lietām pārāk priecājas, tas izaudzē dzeloņus, un tie ar laiku nobeidz pašu audzētāju. Var jau priecāties, var jau pieķerties, bet tā ar mēru. Kas to prot, ir laimīgs. Kas šīs zemes lietas iemīl bez mēra, tas pats sev izkaldina izkapti, un tā nopļauj ne tikai vienu prieka puķi, bet visu prieka pļavu.
* * *
Mēs dzīvojam, lai uzvarētu, bet, kas vairs nevar smieties, tas nevar uzvarēt. Kas par savu ienaidnieku vairs nevar smieties, tas jau ir sava ienaidnieka uzvarēts, tas garīgi jau atzinis viņa pārspēku. Katra uzvara, tāpat kā katrs pametums, sākas garā; smejoties par savu ienaidnieku, es esmu viņā atradusi kādu vārīgu vietu, viņa Ahilleja papēdi, viņš, manās acis zaudējis savu varenumu, mani vairs nevar iznīcināt.
* * *
Klusuma pilna dvēsele smaida, kas savā sirdi zems, tas ņirgājas, rupjais - rēc, skeptiķis atbaida ar savu smīnu, kas ar rūsu pārklāj katru radošu darbu, bet, kad labsirdīgais smejas, tad jāsmejas līdzi, pirms vēl zinām, par ko viņš smejas.
Zenta Mauriņa. Dzintargraudi.5.
Dvēseles divkosība kopš laika gala man likusies kā briesmīgākais ķēmīgums. Kā iespējams, ka viens un tas pats cilvēks var būt bestiāls un godīgs? Pieņemsim, ka šodien atklātības dzīvē visi slepkavas ir iznīcināti, bet kas ir darīts, lai noziedzīgās idejas, kas daudz bīstamākas nekā noziedzīga roka, tiktu izdeldētas un cilvēku sirdis tiktu iedzīvināts evaņģēlijs? Nevis noziegumu izdarītājs ir galvenais vaininieks, bet gan ideju izsējējs. Sākumā bija doma, doma tapa par vārdu, un vārds pārvērtās bendes cirvi.
* * *
No atteikšanās akmeņiem nav iespējams uzbūvēt tiltu uz tuvcilvēkiem.
* * *
Vai tiešām cilvēks nekam tik labprāt nenotic kā ļaunām valodām par savu tuvāko? Tās nejauši kaut kur dzirdējis, viņš labprāt atkārto saprasto un pārprasto, pievienodams vēl savu porciju rauga. Pietiek laikrakstā vai kaut kur citur publiskā vietā izteikt negatīvu spriedumu, un jau to visur dzird pieminam, gan smejoties, gan liekulīgi skumstot. Nevienam neiekrīt prātā ļauno valodu čūskai uzmīt uz galvas, to iznīcināt vai ari pārliecināties, cik tur patiesības. Cik labprāt atkārto ļauno vārdu, tik nelabprāt labo. Dzirdētai uzslavai paiet garām, to nepamana, to aizmirst, apšauba, apdrupina, apgrauž. Šai parādībai dziļi psiholoģisks iemesls: ļauns darbs un ļauna slava sīkbūtēm atvieglo dzīvi, stiprina viņu varizejisko paštaisnīgumu.
* * *
Neapmētāsim cits citu ar ļaunu vārdu dadžiem, dāvāsim tās dāvanas, kas nemaksā naudu, bet kuras nopirkt nevar un kas sirgstošajai sirdij sagādā lielāko veldzi: liepu lapas laipnību.
* * *
Nav tieša ceļa ne uz puķes, ne zvaigznes dzīvi, tāpat kā uz cilvēka dvēseli. Nojaust, uzminēt, novērot dažas ārējas zīmes, tas ir viss, ko mēs varam.
* * *
Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijāi pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem - mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tbc vai anēmija.
* * *
Daudzi cilvēki pārtiek nevis no patiesības, bet no tuvcilvēku spriedumiem, tie viņus dara laimīgus un nelaimīgus, bet nekas pasaulē nav tik maldīgs, nepastāvīgs un nepatstāvīgs, tik aplams un nedibināts kā ļaužu valodas. Pilnīgu neatkarību no ļaužu spriedumiem sasnieguši tikai svētie un viedie un ari tie tikai laimīgākajos dzīves posmos. Kad Sokratam kāds reiz iespēra ar kāju un viņa skolnieki brīnījās, kādēļ viņš neaizstāvas, viņš atbildēja: “Ja ēzelis man būtu iespēris, vai es tādēļ viņu iesūdzētu?" Citu reizi, kad skolnieki viņu jautāja, vai neapzinīgo atēniešu zaimi viņu nesāpinot, viņš teica: “Nē, jo, ko tie saka, tas nezīmējas uz mani." Tas tiešām tā: ja kāds mani nosauc par ākstu un šis izteiciens mani apvaino, es esmu āksts. Teorētiski visi viedie nonākuši pie šis atziņas, bet dzīvē to piepildīt tikai reti kam izdevies.
* * *
“Jā, vispirms bija radīts Adams un tad tikai Ieva," ironiski piezīmēja Albatross. "Bet īstenībā nedrīkstētu piemirst, un tas būtu augstākā mērā zinātniski, jo Dieva roka jau vairāk bija ievingrinājusies, kad Viņš radīja sievieti; un tādēļ sievietei, kā radības smalkākam mākslas darbam, visās vietās un lietās būtu ierādāma pirmā vieta."
* * *
Nevaru saprast, kā tas notiek, ka cilvēks, kas ilgi turpat bijis, pēkšņi iznirst no neziņas tumsas un mūs pavada kādu ceļa gabalu, ko vieni nespētu staigāt. Vai palīdzību sūta eņgelis vai mīļš aizgājējs, kas sadzirdējis mūsu nogurušās sirds saucienu?
* * *
Tikpat patiesa kā tas, ka cilvēku attiecības nav ne pilnīgas, ne mūžīgas, ir ari otra atziņa: cilvēka sirds grib, lai tās būtu pilnīgas un mūžīgas.
* * *
Prāts zina iespējamā robežas, bet sirds grib neiespējamo, un tādēļ visintensīvākā divtulības kamermūzika izskan minorā.
* * *
Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks izdara cilvēkam. Šis sāpju jūras neviens nav pratis izsmelt, un ari vārdu tām vēl neviens nav devis. Šai sāpju jūrā reizēm noslīkst spēcīgi peldētāji, pazūd neziņas dzīlē un neatgriežas vairs darba krastā. Cilvēks ilgojas cilvēka tuvuma, bet, jo tuvāk cilvēks pieiet cilvēkam, jo vairāk viņš to spēj sāpināt. Divcilvēku tuvums ir skurbīgi smaržīga, noslēpumaina puķe ar lieliem, indīgiem ērkšķiem, un laikam nevienam vēl nav izdevies šo puķi noplūkt, neievainojot roku.
* * *
Ūdens ainava - vienalga, ezers upe vai jūra - skaidro un atvieglo. Ikdienas nesamie smagie baļķi peld un nes mūs.
Mūsu laika negals - neapmierinātība - varbūt izskaidrojams ar to, ka nav iespējas un vēles laiku pa laikam iegriezties klusuma joslā - pārvērsties augošā kokā. Viens no iemesliem, kādēļ mūslaiku bērni grūti audzināmi: modernajos dzīvokļos nav neviena noslēpumaina kaktiņa, neviena pagraba, neviena apburta dārza, kur mazajam cilvēkam paslēpties un kā puķei vai kociņam sevī augt.
Svešu cilvēku sabiedrībā, kuri savas mēles nepārtraukti kustina aplamā pārliecībā, ka tādā veidā atradis ceļu uz tuvcilvēku, klusums tiek nogalināts un radīta garlaicības inde.
Sievietes, papēžiem skaļi klaudzinot, žvadzinot rokassprādzēm, cer ar trokšņiem aizbaidīt garlaicību, nīgrumu un mazvērtības izjūtu.
Vīrieši, kas runā nevajadzīgi skaļi, nav varējuši iekarot sev iecerēto stāvokli. Jau skolā bērniem vajadzētu mācīt, ka kliegt ir tikpat nepieklājīgi kā spļaut.
Klusums salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Divsaruna ar iemīļoto “tu", ar grāmatu, ar mūziku iespējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā. Mūsu iekšējā un ārējā pasaulē tik daudz trokšņu, ka arvien vairāk zūd spēja klausīties klusumā - un ne tikai klusumā, bet ari smalkās skaņu atēnās. Valoda atšķir: ieklausīties, paklausīties, uzklausīt, saklausīt, bet sadzīvē mēs to reti darām. Lai sarunas partneri saprastu, klusuma jūrā jānogremdē paša “es", gruzdošās rūpes un mokošais nemiers, klīrība un valdkārība. Kas starp teiktiem vārdiem nesadzird ari nepateiktos, nespēj būt draugs.
* * *
Cilvēks par sevi nav nekas, - viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku. Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.
Zenta Mauriņa. Dāvināšana.
Skaistums, ko nevar tālāk dāvāt, pārvēršas smagā zelta bumbā, ko turot nolīkst rokas, un drīz vien tām nav vairs spēka celties augšup un svētīt. Un kā var dzīvot, ja dzīvi nevar vairs svētīt? Bet skaistums, ko tālāk dod, ir zelta putns, kas arvien atgriežas turp, no kurienes aizlidojis, un katru reizi atgriežoties viņa spārni mirdz spožāki, tie kļuvuši it kā lielāki.
* * *
Pieklājību katrs centīgs karjerists var iemācīties, bet laipnība ir iedzimta, tā - personības šarms. Pieklājība ir forma, bet laipnība cilvēcības jautājums. Kur valda laipnība, tur - cilvēku cieņa. Laipnība izpaužas cieņā pret katru, arī mums svešu cilvēku. Laipns cilvēks izturas vienādi pret savu līdzinieku, apakšnieku un priekšnieku. Viņš ierindojas cilvēkos kā viņam līdzīgās būtnēs, neatzīdams nevienu ne par bīstamu varmāku un ienaidnieku, ne arī par nožēlojamu vergu un izmantojamu līdzekli.
Laipnība nav sajaucama ar liekulību, kas veic pakalpojumus un runā tīkamus vārdus ar nolūku gūt labumu. Laipnība vij liepu lapu laipu, lai apmainītos nesavtīgiem simpātijas izpaudumiem.
Bailīgais nespēj būt laipns un arī savtīgais ne. Viņi abi baidās, ka viņu laipnību varētu izmantot, un tādēļ no saviem vārdiem un darbiem ap sevi vij dadžu mūri. Patmīlīgais spēj būt ļoti pieklājīgs, bet ne laipns. Laipnība bez rimtības nav iedomājama, jo tas, kas jūtas pārāks par visiem, vienmēr gribēs, lai viņam kalpotu, bet laipnībā slēpjas gatavība kalpot bez dzeramnaudas un kalpot arī tai mirklī, kad neviens padarīto pakalpojumu nereģistrē. Laipns spēj būt tikai iekšķīgi bagātais, kas, novijot liepu lapu laipu, nebaidās kļūt nabagāks. Jo stiprāks un neatkarīgāks kāds, jo vieglāk tam būt laipnam.
Godkārīgais un klīrīgais nespēj būt laipns, jo aplēš savu darbību, katru savu rīcību un kustību, bet laipnais dāvā, pats neapzinādamies, ka to dara. Kam cieta sirds, tas neliek liepu lapu laipu, tā sabirst viņa stīvajos, neveiklajos pirkstos.
Laipnība ir dvēseles mūzika, ko nepazīst ar mazvērtības izjūtu sirgstošie. Ar mazvērtības izjūtu sirgstošais cieš no pastāvīgām depresijām un savus vārdus un darbus ietīsta miglas mākoņos. Mazvērtīgais vai nu glaimo bez mēra, vai arī - kur tas iespējams - citus kalpina.
Vai laipnība ir tikums? Tikums sakņojas gribā, tikumu var panākt ar gribu, bet laipnība sakņojas sirdī, tā, līdzīgi muzikalitātei, vai nu piemīt, vai nepiemīt cilvēkam. Kam sirds nav skanīga un gaiša, kam tā nav līdzīga medainiem ziediem rotātai liepai nespēj būt laipns.
Tikums uzstāda prasības, tas pamāca un reizēm ar savu lielumu nomāc, bet laipnība iepriecina un spārno. Tikums ir cirsts akmenī, bet laipnība ir dvēseles aromāts.
* * *
Viss pilnīgais un pabeigtais izraisa prieku. Neglītais un neveiklais apbēdina, pazemo, izraisa depresiju, jo atgādina sabrukumu, nespēku, nīcību. Tādēļ bērni un puķes tā iepriecina, jo viņi, absolūtā skaistuma vēstneši, savā aplodā pilnīgi. Katrs cilvēks ir apbrīnojams, ja viņš dabas un likteņa robežās veic augstāko, kas iespējams. Bet bieži šķiet, neviens akmens ceļmalā nav atstāts tik lielā mērā puspabeigtā stāvoklī kā cilvēks. Vai Dievs, viņu radīdams, nebija jau noguris? Vai arī viņš to izveidoja līdz pusei, cerēdams, ka otru pusi veiks pats cilvēks, bet to no tūkstošiem, no desmit tūkstošiem dara tikai viens, un to mēs tad saucam par ģēniju.
Pati Dzīve ir dāvana, un vai tādēļ viens no lielākiem priekiem nav d ā v i n ā š a n a s prieks.
Māka dāvināt no visām dzīvām būtnēm piemīt vienīgi cilvēkam un jo sevišķi fantāzijas apbalvotam. Jo vairāk kādam piemīt šis talants, jo augstāku kultūru viņš apliecina.
* * *
Dāvana top par neaizstājamu dārgumu, ja dāvātājs tai ielicis daļu no sava es, kā to dara mākslinieks, veltīdams mīļam cilvēkam savu opusu.
Zenta Mauriņa.Dzintargraudi 4
Nedrīkst ne no viena cilvēka prasīt visu.
Lai cilvēks būtu diez cik pilnīgs, vienmēr viņā būs daži robi, un reizēm gadās, ka svešinieks nes puķi, ko esam ilgojušies redzēt tuvcilvēka rokās. Katrs cilvēks ir tikai Dieva dzirksts, spulgojoša un dziestoša, bet pati liesma ir tikai Dievs.
Tuvību nedrīkst prasīt, ka prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likumu palīdzību var kādu piespiest pildīt pienākumu, bet nevar nevienu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu.
Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas.
Nepārtrauktais telpiskais tuvums - ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reaģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē.
Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu.
Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet - par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza - mieru, no garīgi trulā - spārnotību.
Vispār, ja grib aizsargāties pret rūgtumu un vilšanos, nevajaga tik daudz prasīt. Cilvēki nav tik lielā mērā ļauni, cik aprobežoti. Lai šos vienkāršos likumus ievērotu, ir jāpazīst cilvēks.
* * *
Par spīti ātriem satiksmes līdzekļiem nekad nav bijis tik daudz vientuļu cilvēku kā tagad. Cilvēks pats sev kļuvis svešinieks, aizmirsis, ka nedzīvo mājas, veikalu, zinātnes dēļ, bet lai mijiedarbibā ar tuvu cilvēku saskaņotu un kāpinātu visas savas spējas, pakļaujot tās augstākai likumībai, absolūtai normai. Kas dzīvo tikai sev, nedzīvo nemaz.
* * *
Cilvēki nāca un gāja, deva un ņēma. Ap mani virpuļojuši neprātīgi un patiesi vārdi kā sniega pārslas, un tikai viens vienīgs palicis kā nemainigs kristāls, Dievs mūs bija radījis vienu otram, lai mēs ceļā uz mūžīgo gaismu izkaisītu neiznīcīgu sēklu.
* * *
Gudrība, man liekas, ir lielākais, ko cilvēks šai dzīvē var sasniegt.
_ Es domāju, ir tikai viena - par visām lietām svarīga gudrība.
- Un tā būtu?
_ Pareizi nodzīvot savu dzīvi. Šī dzīve ir vienīgā, kas mums pieder, un mums jāprot šo augstāko dārgumu glabāt, mums jāprot kaut ko no tā izveidot. Es domāju, gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds. Un to, lūk, es neprotu, - viņa čukstot noslēdza.
_ Ak, dzīve un cilvēks - tas ir nenozīmīgi. Svarīga ir doma, svarīga ir skaidri un pareizi izdomāta doma.
_ Bet, mīļā Vija, domā taču cilvēks, ak, tas ir mūsu vecvecais strīds. Šai punktā un varbūt vienīgi šai - mēs nesaprotamies, tu gribi domu, es - cilvēku.
_ Un galu galā varbūt mēs abas gribam to pašu, tikai ejam un meklējam pa dažādiem ceļiem.
Logs, kas bija tikpat mazs kā tas, caur kuru cilvēks raugās pasaulē, bija atvērts. Kāds naktstauriņš uzlaidās uz Maijas rokas. "Kā gan viņš izskatās?" domāja Maija. “Te viņš ir, es viņu jūtu, viņš patīkami kutina man ādu, bet es nezinu, kāds viņš izskatās. Vai viņš ir brūns vai melns, vai balts ar melniem punktiņiem?" Naktstauriņš aiz1idoja. Vai tā arī nav ar cilvēku? Mēs jūtam viņa pieskārienu, mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā, bet mēs tik maz par viņu zinām, no tumsas viņš ielido, tumsā aizlido un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
* * *
Pie visa kā jāpierod - to izdomājuši cilvēki, kas nezina, cik grūti visu mūžu nodzīvot ar nastu, kas katru dienu top smagāka. un ar apziņu, ka ilgotais ar katru stundu arvien tālāk aizslīd. Teikumu par pierašanu izdomājuši biezādainie, un tie cilvēku vidū diemžēl biežāki sastopami nekā zoologiskā dārzā.
Viena no lielākām dzīves dīvainibām: naudas parādus maksā katrs godīgs cilvēks, bet cik ir to, kas dvēseles parādus nolīdzina? Un beidzot - cilvēka brieduma pazīme: prast sevi nostādīt otrā vietā un dzīvot tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā .
* * *
Smagi grēkojam:
ja neatbildam uz ikdienas errastību purvā grimstošā saucienu, ja iz1iekamies kurli pret skumju jūrā slīkstošā kliedzienu;
ja noraidām nesavtīgu dāvanu;
ja neatbildam uz vēstuli, kas nav rakstīta aiz gara laika vai iedomības;
ja pieņemam, ka kaimiņš ir kurls, un tāpēc diendienā liekam viņam ciest zāles pļāvēja tarkšķi;
ja ar nevajadzīgu, bezpersonīgu, nepamatotu zvanīšanu pa tālruni saraustām gabalos ar grūtībām uzceltu domu celtni;
ja pametam veco draugu kāda jauna drauga dēļ;
ja nobradājam cilvēka vai Radītāja sētus stādus vai nonāvējam vēl daudz trauslākās, neredzamās prieka puķes;
ja esam pludiņš, kas kavē divu tuvu cilvēku sarunai sasniegt dziļumu;
ja ar netaktības šķērēm vai ar egoisma nazi pārgriežam trauslo tuvības saiti, kas vieno divus cilvēkus;
ja pilinām šaubu indi gaidāmā prieka biķerī;
ja piesārņojam mūzikas tīro plūdumu ar atkritumu vārdiem;
ja modinām gulošo pirms laika;
ja autora personīgi dāvāto grāmatu pametam bez atbildes, kā zārkā ieslēgtu;
ja ļaujam divām zemes dzives vērtīgākajām dāvanām - tējai un draudzībai - atdzist, tās atšķaidām vai uzsildām .
* * *
Debesu laimei pieskaitu:
ja pašas domas apstiprina kāds pārāks domātājs;
ja ārsta prasme atsvabina no stiprām fiziskām sāpēm;
ja mīļotā cilvēka līdzdalība remdina dvēseles sāpes;
ja tuvais "Tu" sadzird nepateikto un nepasakāmo;
ja varam izgaismot tumsu, kas nomāc draugu;
ja mīlētais, ilgi gaiditais "Tu" pēkšņi ienāk istabā;
ja trūkuma putenī, pazemojuma lietū, paļājumu krusā kāds apliek sargātāju sakšu ap pleciem;
ja kāds tava publicētā vai nepublicētā dzīves stāsta lasītājs sev sirdī ieraksta tos vārdus, kas tev visdārgākie;
ja no svešinieka saņem negaiditu dāvanu; ja neredzama roka nokārto nomācīgu lēsi.
* * *
Labestibu nedrīkst sajaukt ar pļāpīgo labsirdību. Labestība, savienota ar asu spriešanas spēju, nekad nepārvēršas tukšu salmu kulšanā. Īstā labestība piespiež rīkoties tūlīt un tagad, tā izraisa absolūtu uzticību, tā līksmina un dziedina, tā ir saite starp debesim un zemi, tā nepazīst aplēsi, negaida samaksu, negaida pateicību un vairās skaļuma.
Arī viedais nevar atbildēt uz pēdējiem jautājumiem.
Katra diena, katrs indivīds ir pirmreizēja, neatrisināma mīkla.
Zenta Mauriņa.Dzintargraudi.Prieks
Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.
Kā attiecībā pret mākslu ir divējādi cilvēki: muzikāli un nemuzikāli, tā arī attiecībā pret prieku cilvēkus var sadalīt divās grupās: koka sirdis un skanīgās sirdis. Pirmie savos darba veikumos reizēm ļoti krietni, bet nekas viņu dvēseles nespēj ietrīsināt. Skanīgās dvēseles ir kā smalkas smilgas: katru saules staru tās uztver un zuz klusākajā vējā. Bet ir arī cilvēki, kas uzskata zem savas cieņas priecāties, saīgums ir viņu dzīves stils.
Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku? Kādi ir prieka bagātas dzīves priekšnoteikumi, dzīves, par kuru mēs pēdējā mirklī neteiktu: velti, viss bijis velti!
Skarbajā dzīves skolā, kurā nav klašu iesācējiem un kur tūlīt no katra prasa to grūtāko, esmu izkaldinājusi sešus baušļus.
P i r m k ā r t, dvēselei jābūt modrai. Reiz pie katra loga pieklauvē laime, bet, kas kluso klauvējumu nesadzird, palaidis garām savas dzīves lielāko stundu. Dažs labs guļ līdz pusdienai un vakarā žēlojas, ka nav redzējis saules lēkta un rīta rasas.
Otr k ā r t, dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes - tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt.
T r e š k ā r t, tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Dažs labs aiz tumsas aiziet bojā stundu priekš saules lēkta, dažs - aiz ziemas aukstuma. Bet, ja viņam būtu bijusi pacietība ledainā tukšumā izturēt vēl kādu brītiņu, pār viņa galvu būtu atskanējusi debesu ērģelnieka, cīruļa, dziesma.
Un c e tur tai s bauslis sakņojas labvēlībā pret cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām. Iekšķīgi brīvais, kas pats savā gaismā mīt, pazīst šo kluso starošanu, ko aizdedzinājusi nevis debesu saule, bet paša sirds. Viņam nevajag, lai komēta nokristu pie viņa kājām, viņš priecājas par sulīgu ābolu, par drauga smaidu, par saules staru aukstā dienā. Mēs pazīstam noskaņas, kad viss izraisa prieku. Tādās dienās visa pasaule mums kā māsa, mīļa un vēlīga, nāk pretim. Bet, ja esam īgni un iekairināti, viss "krīt uz nerviem", darbs neveicas, vēstule draugam paliek neuzrakstīta, un stundas no dzīvības koka tiek nozāģētas kā ar neasu sarūsējušu zāģi. Dziļa gudrība apslēpta sirmvecajā dziesmā: "Visi man labi bija, Kad es pati laba biju. Visi mani naidinieki, Kad es naida cēlājiņa."
Tāpat kā absolūta veselība nav sasniedzama, bet tomēr mūžam paliek ķermeņa higiēnas mērķis, tā arī absolūta labvēlība ir dvēseles higiēnas mērķis. Ja labvēlība nepieciešama, lai mūsu dzīve nekļūtu par zemes un debesu zaimojumu, tad tā sevišķi vajadzīga tiem, kas saskaras ar dzīvajiem cilvēkiem, kas lemj par to likteni un attīstību. Labs ārsts, audzinātājs, tiesnesis, kā arī augstāks valsts ierēdnis nav domājams bez labvēlības.
Labvēlību izstaro tie, kuros mīt visaugstākais tikums. "Neparasts ir augstākais tikums, nederīgs, mirdzošs un maigs savā spožumā, dāvinātāja tikums ir augstākais tikums," tā runāja Zaratustra. Bet kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Tikai kultūras cilvēks smaida, un viņa smaidā ir kosmisks spēks. Smaids ceļ tiltus no cilvēka uz cilvēku, paceļ pāri šaurajām tautu un valodu robežām, smaids ir viscilvēcības zīme, līdzīgi Sarkanajm krustam.
Kā dvēsele ir modra, drosmīga, pacietīga un labvēlīga, tā parasti ir arī neievainojama. Esi savā dvēselē neievainojams! - tā skan pie k tai s kalnākāpēja bauslis.
Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. Kas mīlestībā un draudzībā, mājās un sevišķi svešumā, un it sevišķi ceļojumos piepilda augstāko tikumu, kas vairāk izstaro saprašanas nekā kāro būt saprasts, tā rokā nekad nenovītīs prieka puķe. Bet mūsu dzīve ir atdvēseļojusies, tā kļuvusi tik trula un trūcīga, cilvēka sirds kļuvusi tik skopa un kūtra, viņa fantāzija tik lielā mērā nonīkusi, ka cilvēks labāk iet talkā Sīzifam akmeņus velt pret kalnu nekā nojauš un atmin, kādā veidā tuvcilvēks iepriecināms.
Labvēlības izpaudums ir smaids.
Kam piemīt dvēseles neaizskaramība, tas dus sevī, svētumā, tas zina, ka mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot, paši izdāvāt un beidzot - paši savā sirdi izturēt. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.
Un tagad par sesto prieka priekšnoteikumu, par savrupību un klusumu. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl.
Jo vairāk kādam pašam savs stils, savs pasaules uzskats, jo grūtāk viņam uniformēt sevi. Monteņs, individuālisma filozofs, ir teicis: "Vieglāk ir vienmēr būt vienam pašam nekā nekad nepalikt vienatnē." Dostojevskis, atgriezies no katorgas, kur viņam bija jāstaigā važās kaltam, atzinās, ka Sibīrijas posmā grūtākais bijis tas, ka viņš četru gadu laikā nevienu mirkli nav bijis viens pats.
Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu.
No comments:
Post a Comment