Pūlos par noslēpumaino četru burtu vārdu NĀVE, kas tik īsi un skaidri skan, iegūt noteiktu uzskatu.Patiesībā nāve ir tikai cits vārds dzīvei. Tā ar mums reizē piedzimst, seko mums ik uz soļa, ir uzticīgāka nekā vislabākais draugs, par kuru nevar zināt, vai mēs viņu rīt vairs redzēsim.
Uz katra ceļa staba stāv šie četri burti. Bet par šo vietu — vai tā vispār ir vieta? — uz kuru ceļa rādītāji par spīti visādiem sarežģījumiem galu galā neglābjami noved, nav, neskatoties uz visu gudro filozofiju, neviena vienīga pilnīgi pārliecinoša apraksta, trūkst neapšaubāmu zināšanu, nav iespējams iegūt pieredzi.
Katru ceļojumu sākot, es skaidri zinu gala mērķi. Kurp nāve ved, par to kopš cilvēces sākuma sarakstīts tūkstošiem un atkal tūkstošiem grāmatu, kuru aprakstiem var ticēt vai neticēt.
Es varu iedomāties, kā tas būtu, ka es varētu lidot. Manu ilgi iecerēto apciemojumu Izraēlā es varu izplānot visos sīkumos. Tāpat savu turneju Savienotajās Valstīs. Bet kā tas būs, kad būšu mirusi, to domājot, man pretī raugās Nekas vai vesela rinda pilnīgi pretēju ainu.
Nepārtraukta slīdēšana augstākās sfērās, atbrīvotība, svētlaime, sods, mokošas ilgas pēc šī mazā dārza ar pašas stādītām rozēm, pēc saules rietiem, pēc mīļotā cilvēka siltās rokas, pēc lasītām un nelasītām grāmatām.
Piezīme: Citēts no: Mauriņa Z. Zemes dziesma.
Rīga: Preses nams, 1994. 78. lpp.
No comments:
Post a Comment