kāda dīvaina dīvaina sajūta - pēkšņi visiem cilvēkiem ir tik daudz darbu, visi kaut ko ņemās, visi kaut kur skrien, kaut ko dara, streso un nevar atpūsties.
un es sēžu savās četrās sienās ar lidojošiem tauriņiem un man nav īsti ko darīt.
jā, ir lietas, kuras es varētu padarīt, palasīt, pasērfot netā, paskatīties filmu, paklausīties mūziku, padejot, iet pastaigāties, pamācīties photoshopu, pasapņot utt. bet nav nekā konkrēta, ko man vajadzētu izdarīt!
šķiet, ka vispārējā stresa un satraukuma ātrajās straumēs es esmu izmesta uz kādas miera pilnas salas, kur laiks ir apstājies. es kā ekrānā vēroju cilvēkus, kas satraukti pūlās izdarīt dažādas lietas, kas skrien, neievērodami nenieka līdzās, un cilvēkus, kas apkrauti ar kaudzēm tā, ko vajag paspēt. viņiem allaž pietrūkst laika un viņi būtu gatavi pārdot daļu dvēseles, lai iegūtu pāris stundas dienā klāt.
nav īsti ar ko parunāties, jo visiem ir kādas svarīgākas darīšanas. vienam - universitāte, darbs un problēmas, ar kurām nepadalās; otram - universitāte, ceļojuma organizēšana, darbs, negulētas naktis; trešajam - bēbis, dārzs un sēdēšana mājās. es neko nepārmetu, bet ir dīvaini, ka tu sāc runāties ar cilvēku un viņš tevi cenšās pēc iespējas ātrāk atšūt.
kā jau saka, paēdis nepaēdušu nesaprot. nez vai es arī tā skrienot, šādi atgrūžu cilvēkus?!
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
No comments:
Post a Comment