mēneša sekundes

*minūtes garums esot atkarīgs no tā, kurā tualetes durvju pusē atrodamies.*
laikam ir nežēlīgas mērvienības, kuras ar sajūtu piedevu veikli maina savu garumu.
tāds tukšums, kad blakus nav tevis, manu cilvēk! tukšums un reizē tāda karsta liesma krūtīs, domājot par tevi! vēl pāris stundas atpakaļ tavi pirksti slīdēja pār manu ādu, tava elpa krita uz mana kakla, kur tavas lūpas dāvāja man maigus skūpstus, un tava balss liegi atskanēja manā dvēselē.
bet nu, kāda bezkaislīgi auksta lidmašīna savicina spārnus un aiznes mani kilometriem tālu no brīnišķās vietas - tev līdzās. veroties pa iluminatora logu, neticās, ka lidoju prom. es neciešu lidmašīnas, kad viņas nes mani prom. pār vaigiem plūst karstas asaras, tos apdedzinot, un padarot manu jaku slapju. vienalga. pilsētas ugunis miedz ar acīm. tā nakts uz jumta, kad pētījām zvaigznes. kad vērojām ciematu gaismas tur tālu kalnos un mājas piekājē. acu priekšā kā īstenība. tikai tu.. lidostas telpās, no kurām mani nes prom šī metāla briesmone.
un lidosta numur divi. pauze starp divām pasaulēm. tur - kopā ar tevi - un tejieni - četru sienu pasauli. sēdot uz sola, krusteniski saliktām kājām, asarām acīs un aukstumu, kas saldē nemanāmi karstajā lidostas uzgaidāmajā telpā. te mani neviens negaida. kāpēc vajag atstāt vietu, kur cilvēks bez manis nevar, lai dotos uz vietu, kur mani negaida nekas un neviens?
tavi vārdi, tavas acis, tavs smaids - acu priekšā.
atpakaļ realitātē. autobusa logā pasaule mainās, kā sarkan-dzeltenā filmā. riteņi tinās prom pa lietus samitrinātajām ielām. vai viss kas bij nav bijis tikai neticams sapnis? bet nē. tavas bildes. mūsu bildes. un video. u are crazy. ak, kaut ātrāk es spētu būt tavās skavās. bez termiņiem. vienmēr. mīlu.
mans pats pats vis vis :*