Tā

Tā uzmeta plecos savu mēteli virs plānās jakas, uzlika galvā cepuri un lika klusi noklaudzēties durvju atslēgas robiņiem pāris reizes. Tā izgāja rudenīgajās ielās. liegi skarot slapjo asfaltu ar metāla kurpju papēdīšiem. sārtas lapas. dzeltenas. mazliet brūnas. mazliet zaļas ar ugunīgiem lāsumiem. visas sajaukušās vēl nenosalušajā zālē, kas izritinājusies cieši līdzās ietves malai. saule centās uzmest pēdējos veldzējoši siltos skatus sarmā tītajai pasaulei, bet dedzinoši ledains vējš vēlos vakaros dejoja uzvaras deju pār degošo lapu sārtu. Tā izpūta karstus garaiņus saltajā gaisa telpā. kailie pirksti sala un neatrada patvērumu pat kabatu tālākajā strūrī. augstu virs Tās galvas mirdzēja nejūtīgi aizsalušas zilas debesis, kuras sagūstījušas vietām baltus mākoņus.kāda nomaldījusies lapa rotaļīgi novirpoja lejā Tās priekšā. negants rudens vējš aizlīda aiz apkakles.saritinājusi šalli ciešāk, Tā nodrebinājās. priekšā tāls ceļš.